DB savā 06.03.2015. komentārā jau rakstīja, ka Latvijas ekonomika diemžēl atkal tuvojas konsolidācijai. Tagad šis fakts ir oficiāli atzīts
Pēc dažādām ekspertu aplēsēm 2016. gada budžeta konsolidācija lēšama 100 – 200 miljonu eiro robežās. Tā kā valsts budžeta tēriņi acīmredzot ir par lielu, bet ieņēmumi – par mazu, tad, citējot Finanšu ministrijas Fiskālās politikas departamenta direktoru Nilu Saksu, būs jāizšķiras starp sliktu un vēl sliktāku variantu.
Nesen publiskotais Rīgas ekonomikas augstskolas pētnieka Arņa Saukas pētījums liecina, ka atšķirībā no igauņiem un lietuviešiem mums savu ēnu ekonomiku apkarot neizdodas. Līdz ar to paliek tikai viens ceļš – nodokļu celšana. Par akcīzes nodokļa palielināšanu alkoholam, lai arī nozarē vēl turpinās dunkāšanās, kurss principā ir nosprausts. Nevar izslēgt, ka konkrētākas aprises iegūst arī ideja par akcīzes paaugstināšanu degvielai, jo īpaši tad, ja sankcijas pret Irānu tiek atceltas un degvielas cena tirgū sarūk vēl vairāk. Varbūt arī netiks celti darbaspēka nodokļi, jo esošajā situācijā ir visai šaubīgi, ka tādējādi tiešām varētu pieaugt valsts budžeta ieņēmumi, tomēr ar PVN tā lieta ir samērā skaidra un vienkārša – 1% PVN plusā dod konsolidācijas efektu 0,3% no IKP. Var gadīties, ka atkal tiek pastiprināts spiediens uz nodokļu ieņēmumu pieaugumu no nekustamā īpašuma – iespējams, palielinot nevis šī nodokļa procentuālo bāzi, bet manipulējot ar mītisko kadastrālo vērtību. Tas ir diezgan absurdi, jo veidojas situācija, ka, ieguldot vairāk naudas ēkā, par to ir jāmaksā lielāks nodoklis. Šāda attieksme neveicina ieguldījumus īpašumā, bet ēku sakārtošana kopumā Latvijā joprojām tālu atpaliek no Rietumeiropas standarta.
Ir gan, protams, vēl viens konsolidācijas ceļš – izdevumu mazināšana, taču, tā kā iepriekš minētais Finanšu ministrijas pārstāvis ir vaļsirdīgi atzinis, ka viņš varot iedomāties, kāda neapmierinātība tam sekotu no visām nozarēm, būtībā paliek risinājums, ka Latvija līdz ar citām līdzīgās problēmās esošām ES valstīm izdara spiedienu uz Eiropas Centrālo banku, lai tā veiktu vēl vienu eiro kvantitatīvo mīkstināšanu. Naudas it kā iedots tikpat, bet faktiski tomēr mazāk, taču cilvēki to uzreiz nesajūt. Pirmajā brīdī viss ir labi, jo ir kaut kādi uzkrājumi, kas tiek notirgoti – mēs nesen to redzējām degvielas tirgū, cenai strauji sarūkot. Tomēr eiro vājuma dēļ pret dolāru degvielas cena eirozonā pašlaik nav tik zema, kāda varēja būt. Ja ar laiku tirgū ieplūdīs ievērojamie Irānas naftas apjomi, degvielas cena var sarukt vēl, līdz ar to arī PVN un akcīzes ieņēmumi mūsu budžetā un, būtiski neuzlabojoties tādiem ieņēmumus ģenerējošiem rādītājiem mūsu valstī kā investīciju piesaiste, atkal parādīsies nepieciešamība pēc jaunas konsolidācijas. Tas ir kā apburtais loks un diemžēl pagaidām no vadošajiem Latvijas politiķiem nav dzirdama konkrēta stratēģija, kā šo loku pārraut.
