Lēnīga izaugsme, aizkavēta ES fondu nauda komplektā ar iedragāto būvniecības nozari, ārvalstu investīciju kritums un privātā sektora ērcīgāks skats nākotnē
Algu kāpuma kūka, pie kuras darbaspēks varēja mieloties pērn, noplakusi. Jau otro ceturksni pēc kārtas atalgojuma gada pieaugums ir necils. Arī turpmākajos mēnešos tas, visticamāk, nepabāzīs galvu virs piecu procentu atzīmes. Privātais sektors ar nākotnes izkrāšļošanu pārāk neaizraujas – ekonomiskā realitāte un tautsaimniecības apgriezieni ir tieši tādi, kādi ir, un iztēlei, tos analizējot, vietas nav. Tādējādi uzņēmumos strādājošie nevar cerēt uz atalgojuma pozitīvām izmaiņām, kas varētu notikt no zila gaisa vai uz kopējā algu palielināšanas viļņa, kas nu ir noplacis. Kādai daļai publiskajā sektorā strādājošo algu pieaugums būs gan, bet to nenodrošinās ekonomiskie rādītāji vai produktivitātes kāpums. To virza politikas lēmumi, valsts varai palielinot, piemēram, izglītības darbinieku, veselības sistēmā strādājošo vai policistu algas. Tāpat uz statistiku var atstāt ietekmi arī sagaidāmās izmaiņas mazā biznesa normatīvajā regulējamā. DB jau vēstīja, ka Mikrouzņēmumu nodokļa maksātāji atkal sēž uz pulvera mucas, jo zināms, ka esošā kārtība piedzīvos radikālas pārmaiņas, taču nav skaidrs, kā tieši tiks realizētas iepriekš atliktās mikrouzņēmumu reformas.
Tā kā algas parasti uz tautsaimniecību reaģē ar laika nobīdi, pašlaik vērojamā situācija ir reālās ekonomiskās situācijas nospiedums, kas nebūt neliecina par brīžiem, kad tautsaimniecība sit augstu vilni. Analītiķi sazīmējuši, ka algu kāpumu gremdē arī tāda tendence kā darba laika legalizācija, uzņēmējiem retāk darbiniekus noformējot uz nepilnu slodzi. Atsaucoties uz pērn pieņemto valdības lēmumu, darba devējiem no nākamā gada sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas par nepilnas slodzes darbinieku būs jāmaksā 75% apmērā no minimālās algas, bet no 2018. gada – no pilnas minimālās algas.
Algu šūpošanās no mēneša uz mēnesi, kas tomēr novedusi pie lejupslīdes, varētu liecināt par darba devēju bažīgu skatu nākotnē. Nenoliedzami savu lomu spēlē aizkavētā ES fondu nauda komplektā ar iedragāto būvniecības nozari un bez darāmā palikušiem tūkstošiem šajā nozarē strādājošo, arī tranzīta pozīciju vājināšanās, liekot nozares uzņēmumiem samazināt algas, tāpat ārvalstu investīciju kritums, kas ir sekas DB ilgstoši aprietajām, tomēr īsti nerisinātajām tiesiskuma problēmām. Tas arī novedis pie privātā sektora ērcīgāka skata nākotnē, nemaz nepiesaucot demogrāfiskās raizes vai Krievijas tirgus nedienas. Tā visa iespaidā algu kāpums ir atmetis koka kājas un vairāk atspoguļo patieso ekonomisko situāciju, nevis vēlamo. Pastāv cerības, ka algas vismaz nebūs jāgriež, bet darba samaksas pieaugums varētu atkal pacelt galvu brīdī, kad sāks pilnvērtīgi ieplūst ES fondu nauda. Tomēr nevajag teikt «hop», sēžot dīvānā. Lai būtu rezultāts, vispirms jānotiek darbībai.