Energoefektivitāte Rīgas mikrorajonos nav uzlabojusies kopš laikiem, kad Kalnciemā ražoja durstīgo minerālvati
Paaugstināsim energoefektivitāti publiskajā un privātajā sektorā, deklarācijā apņēmusies jaunā valdība. Akcents būtu liekams uz galvaspilsētas mikrorajoniem, kuru iedzīvotāji līdz šim no siltināšanas projektiem vairījušies kā no krītošām lāstekām.
Tāpēc tieši reģionu ēkas aizvadīto gadu laikā ievērojamā skaitā tērpušās krāšņos mēteļos, lielākoties no putupolistirola un visbiežāk Austrum- eiropai raksturīgos košos toņos. Rīgas un reģionu attiecība iepriekšējā renovēšanas maratonā ir aptuveni 50 pret 700. Tikmēr galvaspilsētas dzīvojamais fonds turpina slīgt pelēcībā tā, it kā siltināšanas vilinājumi un iespēja šī mērķa sasniegšanā balstīties uz Eiropas pleca uz to nemaz neattiektos. Retas ir jomas, kur reģioni apsteidz Rīgu, bet šis ir viens no pierādījumiem reģionu varēšanai vai Rīgas mazspējai. Rīgā, kur ir lielāka maksātspēja, renovēti vien 0,4% ēku. Taisnības labad gan jāpiemin, ka Valmierā, Liepājā, Ventspilī un Cēsīs siltināšanas un renovācijas bumu veicinājuši arī augstie siltumenerģijas tarifi.
Latvijas lielākajā pašvaldībā prognozē, ka uzskatāmie renovēto namu piemēri, kas paveras ielās, viesojoties pie krustmātes reģionos, rīdziniekiem likuši apdomāties un nākamajā siltināšanas vilnī prognozējama lielāka galvaspilsētas dzīvokļu īpašnieku interese. Jau pieminētajā Valmierā ir tādas pilsētas daļas, kur jaunu ādu apvilkušas visas ēkas. Taču stāsts nav tik daudz par ēkām, bet iedzīvotājiem. Tas ir viņu lēmums. Senioriem grūti skatīties desmitgades uz priekšu, turklāt naudu tie biežāk atliek kapakmenim, nevis putupolistirola plāksnēm. Rīgas deviņstāvu paneļu celtnēs simt dzīvokļiem atrast kopsaucēju ir grūti, bet tas liek domāt par to, ka cilvēkiem nav pietiekami skaidrots, kāpēc siltināt. Iespējams, pašvaldībām jābūt orākulam, kas ne tikai apskaidro iedzīvotājus par ieguvumiem, bet arī nodrošina renovēto māju dzīvokļu īpašniekus ar nodokļu atlaidēm vai apsaimniekošanas maksas pienācīgu samazinājumu.
Droši vien ne jau pilsētvides estētiskais baudījums ir būtiskākais, bet gan ietaupījums iedzīvotāju maciņos, ko sniedz ievērojamais siltuma izmaksu samazinājums. Turpmākajai piecgadei ēku siltināšanai atvēlēti vairāk nekā 160 miljoni eiro, Ekonomikas ministrija iecerējusi par to nosiltināt vairāk nekā pusotru tūkstoti namu. Jau pirms vairākiem gadiem būvniecības eksperti vērsa uzmanību uz «ķep-ļep» siltināšanas risinājumu apšaubāmo mūža ilgumu, neskatoties uz to, ka māja pēc siltināšanas izskatās kā konfekte. Ar Eiropas naudas piešprici vai bez tās, neprasmīgi siltinot, mājai un tās iedzīvotājiem var sniegt lāča pakalpojumu. Iespēja turpmāk izvēlēties nevis lētāko, bet saimnieciski izdevīgāko piedāvājumu varētu veicināt kvalitatīvākus siltināšanas darbus.
Tiek diskutēts par to, vai siltināšanai jānotiek bezmaz piespiedu kārtā. Pareizo formulu meklējot, jāatgriežas pie tā, vai daudzdzīvokļu ēku siltināšana patiesi ir valsts prioritāte. Lēmuma pieņemšana ar visu tā smagumu šo namu virtuvēs un viesistabās ir neizbēgams nosacījums, lai siltināšanas projektus īstenotu vai arī bēdīga paskata ēkas pamestu laika zoba varā.