Eiropā tik populārā kreisā ideoloģija beidzot sāk rēķināties ar dzīves realitāti, kas tā pati tirgus loģika vien ir
Pirms divarpus gadiem politikas un ekonomikas apskatnieki varēja rakstīt slejas un pēcāk arī grozīt acis, cik vien tīk – Francijas vēlētājiem bija skaidrs, ka sociālistu ielaišana Elizejas pilī atrisinās viņu skaudrākās dilemmas – kā dzīvot un tērēt pa vecam, nedarot neko, lai pelnītu pa jaunam. Ir pagājis samērā nenozīmīgs laika sprīdis, un kas notiek? Francija reformējas brīvā tirgus virzienā, un prezidenta partejiskajai piederībai ar to nav nekāda sakara.
Fransuā Olands varētu būt kaut vai komunists, dzīves realitāte viņu būtu piespiedusi rīkoties. Likumsakarība ir vienkārša – ja brīvajam tirgum neļauj darboties, tad par dažādiem dzīves pabērniem visai drīz nespēs parūpēties ne valsts, ne arodbiedrības, ne viņi paši. Iespējamie scenārija attīstības varianti arī ir zināmi – uzspļaut visādiem grūtdieņiem, jo par viņiem tik un tā nekad patiesībā nav bijusi runa; turpināt ideoloģiski pareizo retoriku, bet darīt, kā vajag, vai arī atzīt, ka esam maldījušies un turpmāk tā vairs nedarīsim.
Pēdējais – utopiskais – variants, saprotams, atkrīt. Pirmais variants arī nav reāls, jo Staļina-Berijas stila cinisms laimīgā kārtā nav valdošais motīvs Eiropas sociālisma sapņa sapņotājiem. Atliek vien skaļa iestāšanās par līdzšinējo maldu pareizumu, ļaujot kapitālam un tirgum darīt kluso ikdienas darbu. Kā tas tiks pavērsts retoriski, vēl redzēsim, bet praktiski Francijā sāk notikt neizbēgamais – bieži vien ideoloģiski sarkano arodbiedrību tikpat trekni iezīmētās sarkanās līnijas tiek novāktas, ļaujot biznesam darīt to, kas jādara – pelnīt. Arī tad, ja tas nozīmē kāda atlaišanu. Darba tirgum un pašiem strādniekiem pretī ir labums – vienkāršāk būs arī pieņemt darbā, un uzņēmumi to noteikti darīs.
Sekulārā Francija pieredzēs arī mērenāku attieksmi pret svētdienas svētumu ‒ mazumtirdzniecībai būs atļauts darboties un attiecīgi arī nodarbināt cilvēkus līdz šim sociālistiskās atdusas motivētajā klusajā dienā. Sarkanās līnijas tiks mazinātas arī pieejai dažādām līdz šim protekcionisma drošībā esošām profesijām – jurisprudencē u.c. Aizvien gan paliks 35 stundu darba nedēļas nosacījums, bet nevar jau visu gribēt pat no izmisušiem sociālistiem.
Francija šizofrēniskajā situācijā starp sociālās drošības prasībām un brīvas konkurences loģiku Eiropā nav vienīgā. Līdzīgas dilemmas moka arī Itālijas premjeru, par Eiropas sociālistu patieso līderi dēvēto Mateo Renci. Francijā recesija ir durvju priekšā, un Itālijā – ar vienu kāju jau pa durvīm iekšā, un ar attiecīgiem solījumiem savos krēslos tikušie sociālistu politiķi ir visai slidenās pozīcijās. Publiskā retorika aizvien ir kareivīga un galvenokārt izpaužas kā polemika Berlīnes un kancleres Angelas Merkeles virzienā par nepieciešamību mīkstināt fiskālās disciplīnas prasības. Ar Franciju tas jau ir noticis, un budžeta sakārtošanai tai ir dots papildus termiņš. Iekļaušanās tajā gan šķiet utopiska.
Pagaidām Itālijā M. Renci mēģina reformēt tiesu sistēmu un parlamenta augšpalātu. It kā varētu jautāt – kāds gan no tā labums laikā, kad būtu jāstimulē bizness? Tiem, kas ir iedziļinājušies Latvijas biznesa vides strukturālajās problēmās gan būs skaidrs, ka labums no sakārtotas tiesu sistēmas uzņēmējiem un attiecīgi arī ekonomikai ir pat ļoti liels. Pārslogotas tiesas, kurās spriedums jāgaida gadiem ilgi, turklāt vēl neesot pārliecinātam par tā objektivitāti, ir investoru murgs, kas diemžēl visai bieži ir realitāte skaidrā dienas gaismā – kā Romā un Parīzē, tā arī kādā par mazo Parīzi dēvētā galvaspilsētā.
Arī likumdevējas varas un birokrātijas aparāta reformas komentārus neprasa. Politiķu un ierēdņu ierastā nodarbe ir atbildības nastas pārmijnieku funkcija – novadīt to uz citām sliedēm, un jebkāda reforma, ka šiem ļaudīm – acīmredzot jau to paretinātajām rindām – liktu nodarboties ar kaut ko reālu, nevis ar darbības imitāciju, būtu par labu visiem. Vēl varētu, protams, pagrozīt galvu par Zviedrijas elektorāta neseno izvēli, pēc ekonomikai visai veiksmīgajiem centriski labējo valdības termiņiem varu valstī atkal uzticot sociāldemokrātiem. Tautas niknuma iemesls gan bija imigrācijas politika – pēkšņais sīriešu bēgļu pieplūdums. Bet atkal – tieši iepriekšējā valdība bija zviedru imigrācijas politiku nostādījusi uz daudzmaz racionāliem jeb uz ekonomisko aktivitāti vērstiem pamatiem. Zviedrijas gadījumā gan spēkā ir arguments, ka bagātais dara, kā grib. Franči un itāļi to atļauties nevar.