Lai arī krīzē pabijušās pasaules valstis viena pēc otras atzīmē oficiālu izraušanos no bedres, sabiedrība apbrīnojamā vienprātībā labās ziņas turpina ignorēt
Pagājušajā piektdienā to valstu pulkam, kas oficiāli ir izrāpusās no dižkrīzes radītās bedres, pievienojās Lielbritānija. Proti, tās iekšzemes kopprodukts (IKP) otrajā ceturksnī beidzot ir sasniedzis un pat nedaudz pārsniedzis pirmskrīzes līmeni. Paši briti gan joko, ka, ņemot vērā tagad notiekošo IKP aprēķina reformēšanu, jau rudenī var izrādīties, ka svarīgais mirklis faktiski bija pienācis pērn, bet par to vienkārši neviens nezināja. Lai nu kā, bet britu zemē bija pamats vilkt ārā šampanieti… Kā par brīnumu tā vis nenotika un starp laimīgajiem pašiem sev pa plecu sitējiem bija sastopami tikai politiķi.
Kaut kur redzēta aina, vai ne? Galu galā arī Latvijā, kas maģisko IKP slieksni šķērsoja pērn, nekādas svinības un tautas urravas nesekoja, liekot dažam labam varas pārstāvim pa kaktiem sūkstīties par nepateicīgo tautu. Kādēļ tad tāda sabiedrības ignorance? Arī atbildes kā Latvijā, tā Lielbritānijā ir visai līdzīgas. Kā varam lasīt BBC, briti, gluži tāpat kā latvieši, nejūtas īsti izkļuvuši ne no kādas bedres un par spīti statistikas nepielūdzamajiem skaitļiem turpina uzstāt, ka joprojām dzīvo sliktāk nekā pirms krīzes.
Te nu jāatgādina, ka pat daudzās makroekonomikas mācību grāmatās ir iekļauta tēze, par kuru tomēr mēdz piemirst politiķi, kad jālepojas ar labajiem darbiem – proti, IKP ir kvantitatīvs, nevis kvalitatīvs rādītājs. Tas nozīmē, ka, matemātiski saskaitot kopā patēriņu, investīcijas, eksportu un visu citu, kas ietilpst IKP aprēķinā, tas automātiski nenozīmē arī tikpat lielā mērā labāku, sociāli drošāku, paredzamāku dzīvi valsts iedzīvotājiem. Nevienam jau arī nav noslēpums, ka Latvijai no krīzes palīdzēja rāpties ārā ražošana, kura savukārt to daļēji panāca uz zemāku algu vai strādājošo skaita samazinājuma rēķina. Tas palīdzēja veiksmīgāk konkurēt eksporta tirgos, bet darbaspēks tajā pašā laikā balsoja ar kājām.
Par to, ka nevis dzīves kvantitātes, bet tieši kvalitātes puse Latvijā joprojām atpaliek no pirmskrīzes laikiem, liecina citi statistikas dati. Piemēram, 2007. gadā grūtības ar komunālo pakalpojumu, īres vai kredītu apmaksu bija 9,4% Latvijas iedzīvotāju, bet 2013.gadā šis īpatsvars bija 22,4% – mazāk nekā krīzes karstumā, bet vienalga teju ceturtajai daļai iedzīvotāju. Arī tāds kopējo labklājību ietekmējošs skaitlis kā bezdarbs spītīgi turas divciparu teritorijā un zem zīmīgajiem 10% pēc prognozēm varētu noslīdēt tikai nākamgad. Arī nabadzībai un sociālās atstumtības riskam pakļauto cilvēku skaita ziņā Latvija kopā ar Rumāniju un Bulgāriju braši turas starp ES līderiem. Tie ir tikai daži no piemēriem, kādēļ sabiedrība (vai vismaz samērā liela tās daļa) joprojām uz savas ādas īsti neizjūt faktu, ka statistiski krīze kādu laiku jau ir pārvarēta. Cits jautājums gan ir par to, cik ilgtspējīgs un veselīgs bija daža laba Latvijas iedzīvotāja pirmskrīzes dzīves modelis, kas lielā mērā balstījās nesaprātīgi ņemtos un dotos kredītos.
Sabiedrības kopējo noskaņojumu pašlaik īpaši neuzlabo arī potenciālā nākotnes aina. Kaut arī Latvija jau labu laiku lepojas ar stabilu ekonomikas izaugsmi, kopumā apkārt situāciju par spožu būtu grūti nosaukt. Un to, ka norisēm pat visai tālās zemēs mēdz būt ietekme, pēc 2008.gada ir apguvuši arī tie, kas iepriekš pāri sava dārziņa nožogojumam neskatījās. Un nav pat jāskatās necik tālu – visdrīzāk Igaunijā, attiecībā pret kuru mēs bieži mēdzam salāgot daudzas ekonomikas lietas, viss pirmais pusgads būs aizvadīts recesijas zīmē un ekonomika būs nevis augusi, bet gan samazinājusies. Paši igauņi gan to dēvē par tehnisku recesiju, bet optimismu tas vienalga nevairo. Arī lielākajā daļā Eiropas ekonomiku uzrāviens ir visai simbolisks, bet par Krievijas un Ukrainas peripetiju ietekmi lieki var pat nerunāt. Savukārt pašu mājās krīzes laikā solītās un tik nepieciešamās reformas virknē sfēru nu ir labi piemirstas kādā atvilktnē.
Viss minētais nozīmē tikai to, ka gan Lielbritānijas, gan Latvijas, gan daudzu citu valstu politiķiem nākamajās vēlēšanās – it īpaši, ja tās ir visai tuvā nākotnē būs visai grūti iekarot vēlētāju sirdis ar varoņstāstiem par augošo IKP. Visdrīzāk aplausu nebūs.
