Vairāku vēlēšanu gadā parlamentārieši cenšas sagādāt vēlētājiem «patīkamas» dāvanas jeb, citiem vārdiem sakot, izpatikt ar savu rīcību un tikt atkārtoti ievēlētiem.

Kā viena neliela, bet pietiekami atraktīva dāvana būs Imigrācijas likuma grozījumi, kuru spēkā stāšanās termiņš, pēc Saeimas atbildīgās komisijas vairākuma domām, būtu 1. septembris. Visi dienesti var pagūt sagatavoties, tie, kuriem darījumi ir «procesā», var paspēt sakārtot un iesniegt pieprasījumus termiņuzturēšanās atļauju iegūšanai. Iepriekšējā Saeimas plenārsēdē deputātu vairākums noraidīja atbildīgās parlamenta komisijas priekšlikumu par to, ka grozījumi Imigrācijas likumā, kas sadārdzina nekustamā īpašuma pirkumu no 150 000 eiro līdz 250 000 eiro, stātos spēkā no 2015. gada. Par šo jautājumu īpašs viedoklis bija Nacionālajai apvienībai, un, lai arī kopumā šīs termiņuzturēšanās atļaujas apmaiņā pret nekustamo īpašumu bija sava veida naudas atvešana uz Latviju, tomēr vēlēšanu tuvums ar Krimas notikumu «piparu rūgto» šo termiņu piespieda mainīt.

Priekšvēlēšanu maratonā ir iesaistījies ne viens vien politiskais spēks, kurš ir pašreizējā Saeimā. Katrs cenšas parādīt, ka savu roku pielicis, lai «lielais darbs» uz priekšu rit, devis savu artavu smagajā normatīvo aktu bāzes sakārtošanā, uzdevis niknus, neērtus jautājumus valdības pārstāvjiem par viņu rīcību vai bezdarbību kādā konkrētā situācijā, kā arī dažādās kuluāru sarunās ir panācis konkrētus labumus kādai no vēlētāju grupām.

Un vēl tā īsti nevar noraidīt sabiedrības ierosmi, piemēram, par samazinātās PVN likmes ieviešanu pārtikas produktiem. Tādējādi veidojas salda demokrātijas idille, kurā potenciālie vēlētāji vēlas, bet tautas priekšstāvji ar svarīgām sejām apspriež. Tādējādi līdz rudenī paredzētajām vēlēšanām, visticamāk, tikai politiķi, kuri šo rūpalu nolēmuši atmest, kategoriskā tonī iebildīs pret vēlētājiem tīkamiem lēmumiem, vienlaikus arī nesteidzoties ar tāda lēmuma ieviešanu kā samazinātā PVN likme pārtikai.

Tomēr vēlētājiem derētu atcerēties, ka priekšvēlēšanu solījumi mēdz pagaist jau pēcvēlēšanu naktī, un tad nu var iestāties skaudrā atklāsme par to, ka cita risinājuma, kā pacelt PVN standartlikmi vai akcīzes nodokļa likmes, politiķiem nav, lai iegūtu papildu naudu kādai sabiedrībai sāpīgai lietai. Uzzīmēt naudu taču nevaram!

Ak jā, vēl jau varam palielināt budžeta deficītu, kas gan tāpat, kaut arī lēni, tomēr ir audzis. Ir jau vēl trešā iespēja, kas pat ir aprakstīta valsts attīstības dokumentos – prioritāte un atbalsts rūpniecībai, jaunu darba vietu radīšanai utt. Tomēr līdzās pozitīvajiem piemēriem ir arī diez vai tie, ar kuriem kāds gribētu lepoties – izdevīgāk ražot ir citur. Diemžēl šādi piemēri zināmi Latvijā, un tie atstāj ietekmi gan uz bezdarbu, gan ražošanas un pat eksporta ienākumiem. Ko darīt?! Vispirms būtu jāsaprot, kas ir vajadzīgs, lai pašreizējie ražotņu saimnieki Latvijā turpinātu ražošanu.

Otrs solis jau būtu – ko darīt, lai pašreizējie ražotāji paplašinātu savu izstrādājumu portfeli, varbūt ražotu vairāk un efektīvāk – investētu naudu. Paralēli tam būtu vēl viens virziens – ārvalstu investorus, kuri pašlaik nav ieguldījuši Latvijā, pārliecināt, ka labākā vieta, kur investēt ražošanā, ir Latvija.

Protams, te būtu arī liels izaicinājums šādu ražotņu projektus piesaistīt tieši reģioniem, un to jau vietējās pašvaldības vienas pašas, bez valsts līdzdalības panākt nevarēs. Vai ir kaut kas, kas šobrīd liedz izvērtēt Latvijas tuvāko konkurentvalstu priekšrocības un atrast tām adekvātus risinājumus, kā mūsu defektus pārvērst par efektiem? Nē, nav! Jā, nav vienkārši, jo tas prasīs ne tikai laiku un resursus, bet arī pacietību, tomēr tikai tā var iegūt darba vietas, kas «ražo» arī nodokļus, un tad jau nav jāapcērp tēriņi vai jāpaaugstina nodokļi, lai kādai svarīgai jomai iedalītu papildu naudu no budžeta.