Izdzīvošanas motivācijas dēļ baiļu un traumatiskas pieredzes pieradināšana ir cilvēka dabā, tomēr teroram nevajadzētu kļūt par nākamo «nāvīti» vai «vagariņu»
Pirmām kārtām DB redakcijas vārdā izsaku līdzjūtību otrdien Stambulas Sultanahmetas laukuma terora aktā bojā gājušo tuviniekiem un cietušajiem. Šādai necilvēcīgai rīcībai nav skaidrojuma ārpus tā, ko vārds «terors» burtiski nozīmē – šausmas un bailes, un šāda «vēsts», ko mums mēģina komunicēt, nav ne uzklausīšanas, ne saprašanas cienīga.
Tas nenozīmē, ka drošības un pretterora profesionāļiem nebūtu jāanalizē ISIS teoloģija un stratēģija vai ka mums, pārējiem, nevajadzētu domāt līdzi, kāpēc tie cilvēki ar spridzekļiem uz vēdera un šaujamajiem civiliedzīvotāju pūlī dara to, ko viņi dara. Tas ir jāsaprot paradoksāla iemesla dēļ, proti, lai iznākumā apzinātos, ka tur nav, ko saprast – ka terora jēga ir nejēdzība, ka tā domāšanas veids ir neprāts.
Lielu daļu pasaules mitoloģijas un folkloras var traktēt kā sava veida eksistences nejaucību aprobēšanu, tomēr latviešu valoda sevišķi izceļas ar deminutīvu piekarināšanu visādām briesmeklībām mīļās dzīves pieradināšanas labad. Šī pasaule nav tā patīkamākā vieta mīlīgai sadzīvošanai, tomēr tā ir vienīgā, kas mums ir, tāpēc jādzīvo tik nost – apmēram tāda ir šo stāstu morāle. Bet īstenībā jau mēs sevi ar šiem stāstiem pieradinām pie dzīves, nevis pie nāves un šausmām; tie ir vingrinājumi cilvēcības saglabāšanā.
Pie tā tad arī paliksim – ka, jā, šī dzīve nav pārlieku jauka dzīvošanai, tomēr terors nav nekāda tur fatāla parādība, tāpēc ar to ne tikai nav jāsadzīvo, bet tas arī nav patiess un pietiekams motīvs politikai. Starp citu, ISIS neprāši acīmredzot to tik vien grib – motivēt «pagānu Romu» vienoties ar musulmaņu atkritējiem (t.i., ne-ISIS) kopējai cīņai, un uz Armagedona fona izraisīt viņu izsapņoto apokalipsi un debesu valstības nākšanu. Piedošanu par kristīgas terminoloģijas lietošanu, bet apmēram tāda ir tā ideja.
Ne terors Sultanahmetā, ne iepriekš Ankarā un Suručā, ne arī ISIS veicinātā bēgļu jezga nevar būt motivācija ES attiecībām ar Turciju. Nav šaubu, ka tas viss liek abām pusēm ciešāk sadarboties konkrēto problēmu risināšanai, tomēr tas nedrīkstētu kļūt par motīvu savstarpējām attiecībām, ja vien pret tām izturamies ar cieņu.
Tāpēc visā briesmu jūklī ES nevajadzētu «pieklājīgi» paklusēt par politiskajām pārmērībām šai savā partnervalstī. 1128 pašmāju un ārzemju intelektuāļu un akadēmiķu parakstīta publiskā vēstule aicina Turcijas valdību pārtraukt militārās darbības dienvidaustrumu Anatolijā un atgriezties kurdu un Ankaras konfliktu risināt pie sarunu galda. Pat cīņa pret teroru nav attaisnojums akadēmiskās brīvības apspiešanai, kāda acīmredzami Turcijā pašlaik sākas, kad pēc prezidenta publiskā brāziena Augstākā izglītības padome ir metusies «pieņemt mērus». Sevišķi jau ES kandidātvalstī nav pieļaujama politiska cenzūra, akadēmisko brīvību ieskaitot.