Transporta jomas projekti Latvijā tiek vilkti un īstenoti pēdējā brīdī, nesasniedzot optimālāko rezultātu
Neveiksmīgajam elektrovilcienu iepirkumam un aizkavētajam dīzeļvilcienu modernizācijas projektam nu jau ar nopietnāku Eiropas naudas summu zaudēšanu draud pievienoties Latvijas dzelzceļa elektrifikācijas projekts. Politiskā «jumta» nomaiņa Satiksmes ministrijā, tranzītkravu apjomu kritums par piektdaļu, dīzeļdegvielas cenu samazinājums, kā arī vēlme par jebkādu cenu apgūt kādus 600 milj. eiro ir pietiekami argumenti Latvijas politiskajā vidē, lai projekts pamatīgi ievilktos un draudētu ar 347 milj. eiro Kohēzijas fonda līdzfinansējuma nesaņemšanu.
Ja neskaita tīrāku gaisu, pēc gadiem ilgas spriedelēšanas un dažādām izpētēm tā arī joprojām nav skaidrs, kādu labumu nozarei un tautsaimniecībai kopumā dos elektrifikācija. Tāpat nav izlemts, ar kuru virzienu projektu sākt, jo visiem naudas nepietiks. Liepāja jau bažījas, ka tās intereses vispār atstātas novārtā, bet Rīga un Ventspils, pārfrāzējot premjeru, varētu sarīkot kariņu par to, kura svarīgāka. Līdz ar to joprojām skan nozares spēlētāju balsis, vaicājot, vai Eiropas miljonus nevarētu tērēt kaut kam tādam, par ko būtu pilnīga pārliecība, ka tas dos pienesumu ekonomikai, jo gadījumā, ja kravu apjomi sarūk par procentiem trīsdesmit, kurš gan spētu pacelt papildu uzkrautās izmaksas un uzturēt jauno infrastruktūru.
Savukārt par to, vai ilgtermiņā tiks sasniegts optimālais rezultāts aktivitātei, kurā vairākas pašvaldības iegādāsies dažādus videi draudzīgākus autobusus, it kā ir pāragri pieņemt secinājumus. No pirmā acu uzmetiena arī nešķiet, ka te nozares ministrija ko būtu vilkusi garumā vai pašvaldības laikus nebūtu pieņēmušas lēmumu. Tā nu vieni pirks ar akumulatoru darbināmus elektroautobusus, otri liks lietā saspiestu dabasgāzi, bet trešie dos priekšroku biodegvielai. Tikai galvaspilsēta, turklāt pati tieši piesaistot Eiropas fondu līdzekļus, izlēmusi iegādāties ūdeņraža kurināmā elementu elektriskos autobusus un trolejbusus. Zīmīgi, ka šajā projektā asistējuši Latvijas Zinātņu akadēmijas zinātnieki, kurus dažādu jomu eksperti un naudas turētāji Briselē atzinuši par labiem esam, lai koordinētu ūdeņraža elektrisko autobusu ieviešanas projektus sabiedriskajā transportā visā Ziemeļaustrumeiropā.
Lai kādi nebūtu iemesli – maldīgi priekšstati par bīstamību, pagaidām pārāk maz uzskatāmu piemēru un ātri aprēķināmu ieguvumu trūkums vai vienkārši bailes no jebkādām pārmaiņām ‒, ūdeņraža elektrotransportu ar Latvijas zinātnieku palīdzību vispirms ieviesīs citviet minētajā reģionā. Arī dzelzceļa jomā ir pieņemts izmantot pārbaudītas vērtības. Tomēr nav izslēgts, ka, savlaikus sākot diskusijas un izpēti, elektrifikāciju varētu aizstāt ar ūdeņraža elektrolokomotīvju iegādi, iespējams, iegūstot konkurences cīņā ar kaimiņvalstīm ilgtermiņā, jo diezin vai Šlēsvigas-Holšteinas federālā zeme grasās pāriet uz vēja enerģijas saražota ūdeņraža vilci līdz 2025. gadam visā 1100 kilometru tīklā tikai sava prieka pēc. Bet tad atkal tiktu palaista garām vienreizējā iespēja apgūt 600 milj. eiro.