Ar ceļiem mūsu valstī ir tāpat kā ar padomju laika dzīvojamo fondu – turpmāka pastāvēšana ar treknu jautājuma zīmi
Tie ir vēl sliktākā stāvoklī nekā toreiz – tā Latvijas valsts ceļu stāvokli novērtējis satiksmes ministrs Uldis Augulis, salīdzinot situāciju patlaban ar to, kāda aina šoseju saimniecībā pavērās laikā, kad viņš šīs ministrijas vadītāja krēslā sēdēja iepriekšējo reizi. Jāatzīst, ministra novērošanas spējas ir samērā labas.
Lai gan būvdarbu apjoms uz ceļiem gadu no gada ir audzis un šogad ir cerības to pagarināt vēl par veseliem 24 kilometriem – līdz 1211 km kopgarumam, paveikto var salīdzināt vien ar atsevišķām renovētām daudzdzīvokļu mājām. Kaut kas nebūt jau tiek darīts, bet ne atsevišķie kārtībā savestie šoseju posmi, ne reta atjaunota māja nerisina situāciju kopumā ne vienā, ne otrā gadījumā. Neviens nevar atbildēt uz jautājumu, kāda būs dzīve vecajās paneļu mājās pēc 20 vai 40 gadiem, tāpat vidējais Latvijas autoceļš bez pienācīgas aprūpes vienkārši turpinās ies postā. Neveikto remontdarbu deficīts valsts autoceļu tīklā sapampis jau līdz 4,5 miljardiem eiro, bet autobraucēji, kratoties pa savulaik asfaltētajiem ceļiem, no saviem makiem ik gadu izkrata aptuveni 800 miljonus eiro.
Nozīmīga artava ir uzturēšanai, vienalga, runājam par ceļiem vai ēkām. Lai izvairītos no sālīta kapitālā remonta pirms termiņa, visām asfaltbetona stīpām obligāti būtu jāveic periodiska seguma nomaiņa. Tomēr neba izpratnes par ceļu būves kvalitāti mūsu zemē trūkst, bet gan finansējuma, kura apmērs no gada uz gadu hroniski neļauj ceļus atbilstoši uzturēt. Vairāk tiek uzpasēti tikai tie ceļi, kas būvēti par ES līdzekļiem, atbilstoši tam, kā to pieprasa Eiropas Komisija.
Bez politiskās gribas beidzot iezīmēt konkrētu nodokļu ieņēmumus autoceļu finansējumam, nevis atmetot kaulu no kopējā budžeta zupas katla, drīz kļūsim par bedrainu salu starp pārējām Baltijas valstīm, kur ceļos ieliek vairāk naudas un acīmredzot tērē efektīvāk. Atdodot ceļiem transportlīdzekļa ekspluatācijas nodokli vai daļu no akcīzes nodokļa degvielai, kā tas ir Lietuvā (65% no akcīzes nodokļa degvielai) un Igaunijā (75%), autoceļu finansējuma mehānismu valsts padarītu saprotamāku arī katram Ceļu satiksmes drošības direkcijas klientam un degvielas pistoles cilātājam. Tā ir laba iespēja apliecināt varēšanu jaunajam/vecajam satiksmes ministram, jo viņa priekšteči, pašu ieskaitot, autoceļu finansējuma jautājumus ir knaši nodevuši tālāk kā stafetes kociņu.
Šķiesties ar plāniem politiķiem patīk, bet šī joma brēc pēc drīza risinājuma, pirms tuvāko dažu gadu laikā apsīks ES finansējuma dāsnais avots, kas ilgstoši tomēr ir noturējis autoceļus pie dzīvības. Varbūt pie esošā iedzīvotāju skaita autoceļu mums vienkārši ir par daudz un jostas jāsavelk arī autoceļu kilometru ziņā. Kas zina, varbūt uz jaunu platību apgūšanu naskajiem graudkopjiem ir interese uzart vienu vai otru finansējuma iztrūkuma sagrautu piķa stigu.
