Sarunas par to, ka Latvija varētu reanimēt cukura ražošanu, atgādina varasvīru solījumus svētkos – patētiskus, bet ne ekonomiski izsvērtus
Vēsts par cukura ražošanas kvotu atcelšanu no nākamā gada oktobra pavērusi ne tik daudz cukura ražošanas atjaunošanas iespējas kā spekulācijas par to, kas būtu, ja būtu. Liktenīgie Eiropas Savienības ierobežojumi nebija sitiens zem jostas vietas burvīgai un sakārtotai nozarei, bet gan izšķirošs grūdiens mūsu vecajām rūpnīcām, kurām bija ne tikai grūti pārdot saražoto par konkurētspējīgu cenu, bet arī daudzmaz jēdzīgi pildīt prasības vides aizsardzībā. No ES kopējā maka savulaik tradicionālās nozares izvadīšanai pēdējā gaitā tika pasūtīti vairāk nekā 30 miljoni eiro, ko nozares spēlētāji – cukurbiešu audzētāji un pārstrādātāji – nesarkdami pieņēma, daudz nelauzot galvu par to, ka līdz ar šo lēmumu pazaudējam kārtējo liecību par mūsu valsts «veco godību».
Tagad cukurbiešu platību vietā līgojas rapša un labības lauki, tehnika ir pārdota vai norūsējusi. Pārorientācija bijusi visai veiksmīga, jo Latvijas graudkopjiem izdevies nospiest pareizās ražīguma pieauguma sviras. Tajā pašā laikā var paturēt prātā, ka cukurbietēm mūsu augsnes ir pietiekami tīkamas. Ja būtu pieprasījums un garantēta laba cena, audzētāji atrastos.
Tomēr sarunas par to, ka Latvija varētu reanimēt cukura ražošanu, atgādina varasvīru solījumus svētkos – patētiskus, bet ne ekonomiski izsvērtus. Varam jau pasapņot, ka Latvijā atrastos (vai drīzāk – ierastos) naudasmaiss, kuram cukura ražošana Latvijā būtu dziļi nostalģiska padarīšana vai arī mūža aicinājums. Varbūt viņš cukura fabrikas projektam spētu piesaistīt trūkstošos miljonus no tā dēvētā Junkera investīciju plāna, vēl kādu drusku piesviestu banka... Varbūt viņam pat būtu izdevies pārliecināt zemniekus rapša vietā atkal sēt vecās labās cukurbietes. Pat tad, ja tas viss izdotos, paliek neatbildēts nozares reanimācijas fundamentālākais jautājums – kur likt saražoto produkciju? Kuram gan to vajadzēs pašreizējos tirgus apstākļos? Var jau būt, ka tirgū kā nišas produkts pieprasīts būtu nerafinēts cukurbiešu cukurs vai bioloģisks cukurbiešu cukurs, bet kopumā pārdošanas kanālus strikti sadalījuši tie, kas tajā darbojas, un atkritējiem teikšanas gan nav nekādas. Kā DB iepriekš raksturoja slēgtās Liepājas cukurfabrikas bijusī ģenerāldirektore Valija Zaube, investoram būtu jāgaida mūžību un trīs dienas, līdz ieguldītā nauda atmaksātos. Nav pamata lielām cerībām par nozīmīgu cukura patēriņa pieaugumu ne rūpniecībā, ne virtuvēs, bet eksporta durvis ir ne tikai aizslēgtas, bet arī padarītas ložu (jaunu konkurentu) necaurlaidīgas. Pārskatāmā nākotnē jaunu cukura ražotņu nebūs, arī Zemkopības ministrijā neviens investors ar šādiem plāniem pēdējā laikā nav manīts. Savulaik Kārlis Ulmanis aicināja pie tējas bērt pa karotītei cukura par katru cukurfabriku. Zīmīgi, ka viens no pirmās brīvvalsts ziedu laiku simboliem – cukurfabrikas – zudis nevis okupācijas laikā, bet tagad, kad paši saimniekojam savā zemē.