Valdības spēja komunicēt ar sabiedrību, šķiet, sasniegusi savu kritisko punktu, ko apzīmogo notikusī Privatizācijas aģentūras (PA) valdes atkāpšanās, kā arī līguma neparakstīšana par bankas Citadele kapitāla daļu pārdošanu paredzētajā laikā
Notikušais aizvien vairāk saasina aizdomas, ka pārdošanas līgums valstij varētu nebūt izdevīgs, jo pretējā gadījumā diezin vai PA valdes locekļi būtu atkāpušies no amatiem dienu pirms šķietami vēsturiskā līguma parakstīšanas. Par to, ka bankas akciju pārdošanas modelis šķiet visai šaubīgs, ir skandināts jau vairākus mēnešus, tomēr tā vietā, lai šajā ziņā izdarītu kādas būtiskas korekcijas un valsts potenciālais ieguvums būtu lielāks, valdība visiem spēkiem centusies panākt akciju pārdošanu tieši šobrīd. Turklāt, ņemot vērā vispārējās norises kapitāla tirgū, arī darījuma summa nešķiet adekvāta. Līdz šim tā arī nav izdevies dzirdēt nevienu sakarīgu skaidrojumu, kāpēc valstij piederošo kapitāla daļu darījuma pārdošanas summa varētu būt 74 miljoni, nevis, piemēram, 100 vai 200 miljoni eiro. Turklāt, saskaņā ar PA datiem valsts daļa bankas kapitālā sasniedz 109,9 miljonus eiro, tādējādi pārdošanas līgums jau uzreiz ir zaudējumus nesošs.
Vērojot finanšu rādītāju dinamiku, bankas darbība nebūt nešķiet tāda, lai par to būtu jābažījas, būtu kauns rādīt plašākam investoru lokam un visiem spēkiem jācenšas «nogrūst» kādam konkrētam noguldītājam, kurš, šķiet, Citadelē nav uz ilgu palikšanu. Pirmo pusgadu Citadeles grupa noslēgusi ar 14,4 miljonu eiro neauditēto peļņu, kas ir par 74% vairāk nekā gadu iepriekš, turklāt par 6% vairāk nekā 2013. gadā kopumā. Ja pieņemam, ka arī gada otrajā pusgadā bankai vismaz absolūtos skaitļos veiktos tikpat labi, tad gadā kopumā tās peļņa būtu tuvu 30 miljoniem eiro. Tādējādi, ieskaitot Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības bankas akciju daļu, kopējā bankas pārdošanas summa varētu būt vien trīs četras reizes augstāka par potenciālo gada peļņu. Pasaules finanšu tirgos viens no uzņēmuma fundamentālo rādītāju indikatoriem ir akcijas cenas attiecība pret peļņu uz akciju un šajā gadījumā Citadelei šī attiecība varētu svārstīties no 3 līdz 4, kamēr Rietumu akciju tirgos investori bankas ļoti labprāt iegādājas pie akcijas cenas attiecības pret peļņu 10 pret 20. Turklāt, kā vēsta bankas statistika Citadeles finanšu rādītāji pēc atkopšanās no krīzes ir strauji progresējoši, līdz ar to pašreiz bankas cena šķiet vēl mazāk novērtēta salīdzinājumā ar potenciālo izaugsmi.
Protams, var jau saprast valdību, kuru «spiež» 2010. gadā ar Eiropas Komisiju panāktā vienošanās, ka bankas akcijas ir jāpārdod līdz 2014. gada 31. decembrim. Tomēr paliek jautājums, uz ko nav rodama atbilde – kāpēc visus šos gadus pie samērā labvēlīgas konjunktūras finanšu tirgū valdība ir vilcinājusies? Dāsnais centrālo banku finansējums, kas pēdējos četros gados triljonu dolāru ekvivalentu veidā ir gandrīz burtiski nobiris pār pasaules fondu tirgiem, pilnīgi noteikti bija tāds, lai valdība neķēpātos ar kādu atsevišķu potenciālu ieguldītāju, bet gan pārdotu akcijas ar publiska vērtspapīru tirgus starpniecību. Ja viss būtu noticis pēc tāda scenārija, tad jautājumu par to, vai atrasts īstais pircējs, un par to, vai nav kādas aizmuguriskas valstij neizdevīgas vienošanās, pilnīgi noteikti būtu ievērojami mazāk. Patlaban pasaules fondu tirgos cenas atrodas savā vēsturiski visaugstākajā līmenī. Līdz ar to paliek atklāts jautājums par to, kāpēc situācijā, kad zemā ienesīguma dēļ fiksēta ienesīguma vērtspapīru tirgos investori ir gatavi pirkt riska aktīvus par augstām cenām un, sevišķi daudz nešķirojot, valdība nav izdarījusi mājasdarbu. Šajā gadījumā divi galvenie skaidrojumi varētu būt saistīti vai nu ar nekompetenci, kas gan šķiet dīvaini, jo pēdējā laikā valdības veidotāji tiek saukti par finanšu profesionāļiem, vai arī ar kādu aizmugurisku vienošanos, no kuras atlec kāds labums arī pašiem. Aizejošās Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa aģentūrai LETA pirms nedaudz vairāk kā mēneša ir atzinusi, ka Citadeles pārdošanā «ASV investora izvēle – tā ir arī mūsu finansiālā drošība», tomēr diezin vai šis aspekts iztur kritiku, ja viena no pēdējā laikā apspriestajām tēmām bankas pārdošanas sakarā ir termiņš, pēc kura beigām jaunais bankas akcionārs savas akcijas varēs pārdot tālāk.
