Saeimas deputāti pagājušās nedēļas sēdē palaida garām iespēju paklausīt atsevišķu parlamentāriešu aicinājumam un nelikt par sevi smieties
Neizprotamu iemeslu dēļ vairāku stundu garumā izvērsās debates par grozījumiem Saeimas kārtības rullī, ko Saeima skatīja otrajā lasījumā. Jāatgādina, ka konceptuāli atbalstītais likumprojekts paredz tikai vienu – izveidot Saeimas. Ilgtspējīgas attīstības komisiju. Lai arī iepriekš tika skaidrots, ka ideja par atsevišķas pastāvīgas komisijas izveidi nav jauna, tā koalīcijas politiķu darbakārtībā atgriezās līdz ar bijušā Ministru prezidenta Valda Dombrovska atgriešanos Saeimā, un sākotnēji viņam arī tika plānots uzticēt komisijas vadību. Tas ļāva daudziem runāt, ka šī komisija nepieciešama tikai tāpēc, lai ekspremjeram būtu kur sevi pozicionēt. Tagad gan šī iecere pazudusi un paredzēts, ka jaunā komisija darbu sāks līdz ar 12. Saeimas sanākšanu.
Diskusijas gan izvērtās par pavisam ko citu. Proti, likumprojekta otrajam lasījumam bija iesniegti 28 priekšlikumi, ar kuriem, šķiet, daudzi deputāti mēģināja risināt savu personīgo «sāpi», piemēram, problēmas Saeimas autobāzes izmantošanā vai pat Valsts prezidenta ievēlēšanas kārtību. Stāstā jāpiemin arī Saeimas darba specifika – lēmumi tiek pieņemti ar balsu vairākumu un ir diezgan skaidrs, ka pie frakcijām nepiederošajiem deputātiem, ja vien viņu ieceres nesakrīt ar koalīcijas plāniem, iespējas gūt atbalstu ir mazas. Tomēr par priekšlikumiem, kas turklāt jau iepriekš noraidīti atbildīgajā komisijā, deputāti pamanījās uzturēt plašu diskusiju un sacensties daiļrunāšanā.
Viens no priekšlikumiem, ko bija iesniegušas divas pie frakcijām nepiederošas deputātes, paredz noteikt jaunievēlētajiem deputātiem pienākumu sešu mēnešu laikā kopš mandāta apstiprināšanas par saviem līdzekļiem apmeklēt dažādus profesionālās pilnveides kursus, piemēram, par normatīvo aktu izstrādi, publiskajām finansēm un budžeta veidošanas pamatiem, retoriku u.c. Un šeit deputāti parādīja savu māku izvērst absurdu diskusiju, kas turpinājās arī vēlāk likumprojekta izskatīšanas laikā.
Lai kļūtu par deputātu, jāiztur kandidātiem tomēr zināma atlase – ja iestāšanās partijā ir viegla, nokļūšana sarakstā, ko vēlētājs vēlēšanu dienā saņem iecirknī, jau ir sarežģītāka. Savukārt nokļūšana Saeimā – vēl vairāk.
No visiem partiju sarakstos esošajiem biedriem jāizvēlas deputātu kandidāti – maksimālais kandidātu skaits visos piecos vēlēšanu apgabalos 11. Saeimas vēlēšanās bija 115, un labākajā gadījumā Saeimā no partijas nokļuva 20–30. Kāds naivi varētu cerēt, ka izlasi «iztur» labākie un spēcīgākie kandidāti. Ne velti sabiedrībā deputātus mēdz saukt gan par 100 gudrajām galvām, gan tautas priekšstāvjiem. Var piekrist arī debatēs izskanējušajam – ja kandidātam nav pārliecības par savām zināšanām par budžetu vai likumu izstrādi, varbūt nemaz nevajag vēlēšanās kandidēt? Ir loģiski, ka ikvienam ir sava stiprā puse, viens ir ekonomists, cits jurists, un lielākoties atbilstoši pieredzei, izglītībai un zināšanām deputāti arī strādā atbilstošākajās Saeimas komisijās. Savukārt, ja nav zināšanu ne par vienu jomu, nepieciešamo kursu saraksts var izvērsties visai garš.
Citi priekšlikumi – par naudas sodiem par komisiju sēžu neapmeklēšanu vai konkrēta termiņa noteikšanu, cik ātri komisijai jāizskata tai nodotais likumprojekts, varētu būt diskusiju vērti, savukārt ideja par obligātiem kursiem, lai arī akūtās krīzes laiki varētu būt aiz muguras, šķiet, tomēr ir tālu no reālajām problēmām, kas valstī būtu jārisina. Plašo debašu dēļ Saeima šo likumprojektu pat nepaguva izskatīt līdz galam. Tomēr varbūt deputātiem būtu jāpievēršas aktuāli nozīmīgākām lietām, piedevām neaizmirstot pieskatīt savus datorus. Lai arī Saeimā darbojas caurlaižu režīms, LTV ziņo, ka pagājušajā nedēļā no Saeimas priekšsēdētājas biedra, sekretāra un sekretāra biedra darba galdiem plenārsēžu zālē nozagti trīs portatīvie datori.