2016. gada budžets balstās uz nodokļu paaugstināšanu. Šā brīža situācija liek domāt, ka diemžēl šī tendence var turpināties arī 2017. gada budžetā
Izvērtējot valdības pieņemtos lēmumus attiecībā uz nākamā gada budžetu, ir redzamas divas skaidras tendences: šī gada budžeta fundamentāla iezīme ir nodokļu paaugstināšana komplektā ar jaunu nodokļu ieviešanu. Visticamāk, tā sauktais solidaritātes nodoklis tiks apstrīdēts Satversmes tiesā, jo Latvijas «bagātniekiem», proti, tiem, kas mēnesī saņem vismaz 4000 eiro (bruto), nebūs iespējas no šī nodokļa uzkrāt kapitālu sociālajā budžetā pensijām un pabalstiem. Solidaritātes nodoklis ieplūdīs pamatbudžetā, kurā valdība saskatīja nepieciešamību papildus pēc 40 miljoniem eiro. Šī iemesla dēļ Latvijā joprojām nav un nezin kad būs progresīvais ienākuma nodoklis, jo tad šie līdzekļi nonāktu pašvaldību budžetā, nevis valdības rokās.
Diemžēl izskatās, ka ar pašlaik nolemtajiem nodokļu paaugstinājumiem nekas vēl nebeigsies. Jau ir diskusijas par dabas resursu nodokļa likmes un apmēra palielināšanu no 2017. gada. Nav pamata šaubīties arī par tālāku akcīzes pieaugumu gan precēm, kam tā jau šobrīd tiek piemērota, gan, iespējams, vēl kādām citām pārtikas produktu grupām. Domāju, ka noteikti tiks izskatītas iespējas iekasēt papildu naudu arī ar kapitāla un patēriņa nodokļu palīdzību. Protams, valdības rīcībā joprojām paliek nodokļu «Džokera kārts», t.i., PVN pacelšana par vienu vai diviem procentpunktiem. Pēc būtības valdība ar šādiem saviem lēmumiem veicinās iekšējo valsts inflāciju. Kādam varbūt tas šķitīs labi un izdevīgi, taču kopumā cilvēki izjutīs to, ka dzīve Latvijā vienkārši ir kļuvusi dārgāka.
Ir viena sena, bet patiesa atziņa, ka nodokļu celšana ir tādas varas pazīme, kas nespēj īstenot veiksmīgu un sabalansētu politiku. Ekonomika neaug no tā, ka tiek ieviesti arvien jauni nodokļi vai pacelti esošie. Sabiedrība ir spējīga samaksāt tik, cik tā var samaksāt, un tajā brīdī, kad šī sāpju robeža tiek pārkāpta, cilvēki vai nu pāriet pelēkās ekonomikas sektorā, kas Latvijā jau tāpat nav mazs, vai vispār aizbrauc no valsts. Lai cik nepatīkami to kādam arī nebūtu atzīt, bet pēdējos gados, kamēr Latvijā tika kultivēts mīts par veiksmes stāstu un ekonomisko izrāvienu, politiskajā līmenī nav radīti priekšnosacījumi, lai šāds izrāviens šeit vispār varētu rasties. Lietas ir kaut kā muļļātas uz priekšu, dažas vērtīgas iniciatīvas ir nobremzētas un tajā brīdī, kad pulkstenis rāda piecas minūtes pirms divpadsmitiem un pie varas esošie attopas, ka naudu vajag vairāk, nekā reālā ekonomika to ir spējusi saražot, atkal tiek ieslēgta vecā dziesma par nodokļu palielināšanu labās cerībās, ka šoreiz (nezin kāpēc) valsts kase pildīsies labāk un raitāk nekā līdz šim. Tā nepildīsies, kamēr Latvijā neattīstīsies pietiekami liela un spēcīga uzņēmējdarbība. Uzņēmējiem idejas un piedāvājums valdībai ir, taču politiķiem ir jāgrib tās uzklausīt un attiecīgi arī reaģēt.