Ja kāds parādnieks ar savas adreses norādīšanu bijis negodprātīgs, uzņēmējam neatliek nekas cits kā viņa meklēšanai nolīgt privātdetektīvu. Pretējā gadījumā – ķer nu vēju laukā!
Tādi ir tā sauktās brīvās deklarēšanās sistēmas sūrie augļi, kurus šodien varam baudīt. Turklāt arī likuma grozījumi, ko kusli mēģina bīdīt atbildīgās ministrijas, šo situāciju pēc būtības nerisina, jo, domājot par birokrātiskā sloga mazināšanu un e-pakalpojumu ieviešanu, ir sperts tikai pirmais solis, aizmirstot sakārtot pārējo. Šodien ikviens ar dažiem datora peles klikšķiem var reģistrēt savu dzīvesvietu praktiski jebkurā Latvijas adrešu reģistrā iekļautā adresē, taču dažādas valsts informācijas sistēmas nav savstarpēji savietotas, lai operatīvi konstatētu personas, kas šo brīvību izmanto ļaunprātīgi. Lai cīnītos ar nelikumīgiem dzīvesvietas deklarētājiem, policijai trūkst kapacitātes, bet iedzīvotāji un uzņēmumi turpina ciest, jo nevar ne sadzīt pēdas parādniekiem, kas brīvo deklarēšanos izmanto pēdu slēpšanai, ne arī vienkārši un ātri izdeklarēt no sava īpašuma ārā «nelūgtos viesus». Kamēr dzīvokļa faktiskais iemītnieks par pēkšņiem apakšīrniekiem netiks nekavējoties no atbildīgo iestāžu puses informēts, šo problēmu atrisināt būs neiespējami.
Kā izriet no Iekšlietu ministrijas sagatavotā informatīvā ziņojuma, nākotnē vairs neklātienē nevarēšot deklarēties ēkā, kas nav Nekustamā īpašuma valsts kadastra informācijas sistēmā. Bet ko darīs ar esošajiem, kas sadeklarējušies uz sev piederošiem zemes gabaliem, uz kuriem reāli apdzīvojamu ēku kā nav, tā nav? Tas nozīmē, ka šie zemesgabali būtu dabā jāapseko, jāpārliecinās, ka cilvēks nedzīvo, piemēram, zemnīcā vai kādā bunkurā, kur teorētiski iespējams dzīvot. Sāpīgākais gan ir jautājums – kas būtu darāms ar personām, kuras patvaļīgi reģistrējas jebkurā izvēlētā dzīvoklī? Turklāt dzīvokļa īstais īpašnieks un iemītnieks par šo faktu nereti uzzina pilnīgi nejauši, piemēram, kad pie durvīm sāk klaudzināt parādu piedzinēji. Šādos brīžos var daudz jauna uzzināt gan par saviem it kā esošajiem iemītniekiem, gan viņu mantisko stāvokli, ja, piemēram, izrādās, ka nekad iepriekš neredzētajam Jānim Bērziņam vēl pieder arī 79 firmas, kas visas reģistrētas tavā dzīvoklī. Vēl interesantāka dzīve kļūst, ja uzrodas arī Valsts ieņēmumu dienests un prasa samaksāt nodokli par gūto ienākumu no dzīvokļa izīrēšanas 79 firmām.
Kā šo absurdo situāciju piedāvā risināt nule Ministru kabineta komitejā skatītais ziņojums? «Ja iestādei rodas pamatotas šaubas, ka persona, deklarējot dzīvesvietu, ir sniegusi nepatiesas ziņas, tā varēs uzaicināt dzīvesvietas deklarētāju iesniegt dokumentu, kas apliecina attiecīgo ziņu patiesumu», un jautājumu par deklarācijas anulēšanu lemt pat četrus mēnešus. Paldies par to pašu, taču skaidrs – kamēr nebūs runa par reāliem sodiem par nelegālu deklarēšanos, to novērst būs principā neiespējami. Patiesības labad gan jāsaka, ka vismaz par vienu sodu šajā sakarā plašāka sabiedrība ir dzirdējusi – tas tika piespriests 2008. gadā Latvijas Avīzes žurnālistam, kurš uzmanības pievēršanai nesakārtotajam dzīvesvietas deklarēšanas jautājumam mēģināja iedeklarēties pie eksprezidentes Vairas Vīķes-Freibergas. Toreiz Drošības policija rīkojās ātri un izlēmīgi, taču ierindas pilsonis šādā situācijā joprojām ir pilnīgi neaizsargāts.