Eiropas centrālo institūciju pamatīgais spiediens uz dalībvalstu ekonomikām ar monetārās politikas instrumentiem nav adekvāts. Reformu aizmetņi valstīs gan ļauj cerēt, ka tas nebeigsies «kā parasti»

Parasti ir tā – ja drukā naudu, tās vērtība un pirktspēja krīt. Faktiski tas nozīmē inflāciju, pat ja statistika, kas ņem vērā tikai patēriņa cenu parametrus, saka pretējo – ka deflācijas bubulis ir klāt, tāpēc politiķi un centrālie baņķieri liek lietā monetārās politikas ieročus tā apkarošanai jeb ar finanšu instrumentiem virtuāli drukā naudu.

Eiropas Centrālā banka šādi dalībvalstu ekonomikās jau pumpē naudu un kopā ar Eiropas Komisiju plāno to darīt vēl vairāk. Abu ES smagsvara institūciju doma ir, ka ES ekonomikās ir nepietiekams privātā biznesa un stratēģisko projektu finansējums jeb trūkst naudas. Tad nu atbilde ir šādas naudas izdomāšana, ko sevišķi ECB pēc savām pilnvarām spēj. Šādas politikas risks ir tajā, ka var jau naudu arī izdomāt, tikai vai tā beigās neizrādīsies vien vēlmju domāšana? Proti, vai šī jaunā nauda spēs provocēt, izsaukt jaunas vērtības radīšanu?

Kaut kādā mērā jau spēs, tomēr ne tuvu nav skaidrs, vai reāla, ekonomiska vērtība tāpēc tiks radīta samērīgi jaunās – izdomātās – naudas apjomam. Ja nespēs, tad starpība – grozies kā gribi – būs vecā nelabā inflācija un dzīves līmeņa kritums. Principā jau šo risku apzinās arī ES monetārās politikas stratēģi un augstākā izpildvara, tāpēc, ķeroties pie stagnējošo ekonomiku nomētāšanas ar jaunu likviditāti, nacionālie politiķi tiek nodrīzināti: bet tad nu reformējieties gan, mīlīši!

No vienas puses tas izklausās pēc joka, jo reformas kā likums notiek tad, kad naudas vairs nav. Tomēr ekonomikas ar dažāda veida protekcionismu dalībvalstīs ir samežģītas tik baisi, ka, piemēram, pat franču sociālistiem ir skaidrs – tā tālāk vairs nevar. Arī bēdīgi slavenie grieķi vismaz no trakākajām pārmērībām (par masveida 14. algu nemaz nerunājot, dažviet darbinieki saņēma regulāras prēmijas par to, ka mazgāja rokas vai ieradās darbā laikus, vai prata apieties ar kopētāju) pamazām atbrīvojas, un šāda patiesi brīva darba tirgus un konkurences principu ieviešana ļauj cerēt, ka šīs ekonomikas tiešām spēs atkopties un jaunajā naudā nenoslīks jaunās neprātībās.

Latvijai Eiropas jaunizdomātā nauda ir vajadzīga kā piektais ritenis, jo mūsu bankās likviditāte ir tik liela, ka ir dzirdēts pat par naudas došanu atpakaļ mātes bankām, jo vietējais bizness to nespēj absorbēt. Ar Latvijas Bankai paģērētajiem stimulēšanas paņēmieniem kaut kas no jaunās naudas gan šeit nonāks šā kā tā. Vai tas jelkā veicinās stagnējošās vietējās kreditēšanas lielākā šķēršļa – ēnu ekonomikas – likvidēšanu vai vismaz mazināšanu? Noteikti nē. Tam kalpos ne centralizētie monetārie, bet gan vietējie – fiskālie un arī kontrolējošie ‒ instrumenti. Ar lētiem kredītiem un grandiozu projektu tenderiem ēnā pelnošos uzņēmējus likumības saulītē neizvilināsi, un tik, lai viņiem pietiktu, tie dabūs kā no pašreizējās, tā uz finanšu steroīdiem uzliktās ekonomikas.