Šis politiķiem ir īstais brīdis atteikties no nereāliem brīnumplāniem un ar skubu sākt pārskatīt izdevumus
Vēlēšanas ir pagājušas, un no politiķiem tagad varētu sagaidīt realitātei tuvākus izteikumus. Tomēr pagaidām nekas neliecina par to, ka ministri neatkarīgi no tā, vai viņi būs vai nebūs nākamajā valdībā, būtu gatavi beigt runāt Napoleona plānu kategorijās. Tā Finanšu ministrija, iespējams, iespaidodamās no slavas lauriem, ka Latvija ar ne pārāk dižo šī gada 2,9% IKP pieaugumu tomēr ir starp Eiropas Savienības (ES) izaugsmes līderiem, nesen lepni paziņoja, ka nākamajos četros gados Latvijas IKP pieaugs nedaudz vairāk kā par 4 mljrd. eiro jeb aptuveni par 1 mljrd. eiro gadā. Turklāt uz jebkādiem skeptiķiem, kas atļaujas apšaubīt šo paradīzes ainiņu, Finanšu ministrija reaģē ar noraidošu dzēlīgumu. Piemēram, Liepājas mērs Uldis Sesks, kurš, kā ziņo aģentūra LETA, atļāvies norādīt, ka nākamā gada valsts budžets izskatās sliktāks par šī gada budžetu un var būt nepieciešama konsolidācija, no Finanšu ministrijas jau izpelnījies pārmetumus par baumošanu un panikas celšanu.
Pozitīva pašiedvesma, protams, nav peļama, taču saimniecisko jautājumu kārtošanā priekšroka dodama reālai pieejai. Situācija ir tāda, ka pagaidām, pat ar vislabāko gribu, nevar saskatīt, ar ko pamatojams šāds IKP kāpums. Kaut gan vadošie politiķi nepaguruši atkārto, ka Krievijas sankcijas Latvijas tautsaimniecību praktiski neietekmē, vairākas Latvijai svarīgas nozares un tajās strādājošie uzņēmumi ļoti tieši uz savas ādas izjūt kaimiņvalsts tirgus slēgšanu vai vismaz bremzēšanos. Turklāt neviens nevar pateikt, kas vēl var notikt. DB jau ir rakstījis, ka Latvijas ostām ir risks zaudēt Krievijas enerģētiskās kravas, bet variantu, ar ko tās aizstāt, nav. Brīdī, kad mūsu tranzītbiznesam teju vai uz ceļiem var būt jālūdzas, lai kravu īpašnieki savas kravas ved no mūsu ostām, ir pamats iespringt, lai saglabātu esošo situāciju, nevis fantazēt par nezin kādiem kāpumiem.
Pat politiķi un par valsts finanšu sektoru atbildīgie būs pamanījuši, ka bankas pašlaik nav īpaši naskas uz kreditēšanu. Uzņēmumu darbības efektivizēšana, protams, ir ļoti lietderīga, taču tā diez vai var atnest papildu 4 mljrd. Vai tos var nodrošināt vieni paši ES struktūrfondi? Labi, Latvijai ir spēcīga kokrūpniecības nozare, un varbūt meža nozare nākamgad atnes aptuveni 100 milj. eiro lielu IKP pieaugumu. Iespējams, darbību veiksmīgi atsāk Liepājas metalurgs. Taču, pat salasot kopā šādas nianses, pieaugums sanāk labi ja 500 milj. eiro apmērā, turklāt situācijā, ja nekādu citu pagaidām nezināmu situācijas pasliktinājumu nav. Vēl viens faktors – šā gada pirmajos deviņos mēnešos mirušo skaits Latvijā ir bijis gandrīz par 5 tūkst. lielāks nekā jaundzimušo skaits. Tie ir reāli 5 tūkst. patērētāju mazāk, neskaitot tos, kas regulāri aizbrauc no valsts.
Uz šāda fona dažādi straujās izaugsmes plāni un uzsāktā mūžsenā diskusija par ministru algu celšanu izskatās, maigi sakot, nevietā. Personīgi es esmu par to, ka par labu darbu pienākas labs atalgojums, lai gan te vispirms jāskatās, vai konkrētajām personālijām tiešām būtu jāmaksā vairāk. Tomēr domāju, ka pašlaik izdevumu celšana valsts pārvaldē nevar būt prioritāte. Tieši otrādi – ir jādara viss, lai izdevumus samazinātu un lai mēs atkal nenonāktu pie tā, ka kādā budžeta pieņemšanas naktī atbalstu gūst idée fixe par nodokļu celšanu, ko Latvijas uzņēmumi pašreiz nevar atļauties. Ir jāatgriežas pie vismaz četrus gadus veciem plāniem, ko prezentēja Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera, paredzot feodālās valsts pārvaldības sistēmas izbeigšanu. Daudzas būtiskas ministriju funkcijas var apvienot, pārtraucot to, ka partijas atkarībā no iegūtā portfeļa uz valsti skatās tikai caur šauru savu tiešo interešu loku. Izsvērti apvienojot visu, kas jāapvieno, uz ietaupītās naudas rēķina, visticamāk, iznāktu arī prēmijām konkrētajiem ministriem, ja viņu darba rezultāti gada beigās apliecinātu, ka šāds bonuss ir godam nopelnīts.
