Darbaspēka pieejamības problēmas ir risināmas kopīgi, valsts un pašvaldību struktūrām cieši sadarbojoties ar investoriem
Fakts, ka ārvalstu investorus Latvijā visvairāk satrauc demogrāfija un darbaspēka pieejamība, ir viens no vissliktākajiem novērtējumiem, kādu mūsu valsts potenciāls vispār var saņemt. Slikts tas ir tāpēc, ka to var uzlabot tikai ilgākā laika termiņā un tikai ieviešot kompleksu risinājumu. Tā nav infrastruktūra, ko var uzbūvēt, vai konkrēti likuma grozījumi, kurus var pieņemt, pielāgojot uzņēmējdarbības vidi investoru vajadzībām. Mēs esam valsts bez derīgajiem izrakteņiem, līdz ar to cilvēku kapitāls ir un būs mūsu vienīgā vērtība, bet ir skumji, ja politikas veidotāji tam nepiešķir pienācīgu nozīmi.
Lai saprastu, kā situāciju risināt, vispirms ir jāapzinās esošā situācija un tās rašanās iemesli. Diemžēl Latvijas politikas veidotāji ne vienmēr to saprot, par ko liecina Saeimā notikušās runas par Latvijas darbaspēka zemo produktivitāti un efektivitāti.
Ārvalstu investori apliecina, ka Latvijas cilvēki kopumā nestrādā neefektīvāk kā Skandināvijā un Vācijā, tieši pretēji, ir pat gatavi strādāt ilgāk un vairāk. Taču problēma ir dabūt tādus cilvēkus, kādus konkrētam investoram vajag, un tie pārsvarā nav ne ekonomisti, ne juristi, ko, citējot Latvijas ģenerālprokuroru Kalnmeieru, mūsu augstskolas štancē kā konveijerā. Ir par maz, ka mūsu slavenajā Nacionālās attīstības plānā ir ierakstīts, ka mēs gribam, lai 40% jauniešu pie mums būtu ar augstāko izglītību, svarīgi ir, lai šī izglītība būtu tāda, kāda vajadzīga darba devējiem. Ja nevar savādāk, jānosaka kvotas, ka tik daudz valstī tiks izglītoti juristi, tik daudz – ārsti, bet tik – IT, biotehnoloģiju vai inženierzinātņu speciālisti, un tas arī ir mērķtiecīgi jārealizē, nevis jāatstāj pašplūsmā. Investori uzsver, ka viņi par nozīmīgu problēmu Latvijā uzskata arī cilvēku izglītības līmeni un spēju radīt augstu pievienoto vērtību.
Šajā kontekstā īpaši satriecoši ir dzirdēt Organiskās sintēzes institūta direktora akadēmiķa Ivara Kalviņa LNT sacīto, ka Latvijas zinātne šovasar ir apbērēta un jau 2017. gadā Latvija var būt vienīgā valsts, kura zinātniskos projektus no budžeta nefinansē. Pat ES finansējumam taču ir nepieciešams valsts līdzfinansējums, bet šāda valdības un parlamenta attieksme nodod ziņu investoriem, ka mūsu valsts savas iespējas gatavojas nevis izmantot, bet gan aprakt.
Protams, runājot par darbaspēku, savs uzdevums šobrīd jāpilda arī darba devējiem. Ja gatava un uzreiz «pie virpas» liekama darbaspēka nav, tad šī darbaspēka izglītošana jāuzskata par līdzīgām investīcijām, kā, piemēram, pašas rūpnīcas būvniecība. Kā DB 18.09.2015. intervijā atzina Fortum Jelgava vadītāja Ginta Cimdiņa, viņas uzņēmums šādu laikietilpīgu darbinieku apmācības ceļu ir gājis un atzinis par labu esam. Savukārt valsts uzdevums ir veicināt tirgus prasībām atbilstošu izglītību un zinātni, radīt vidi, lai vairāk cilvēki dibinātu, piemēram, start-up uzņēmumus, kā arī gudri izmantot cilvēku migrāciju Latvijas kopējās labklājības celšanai.