Putina trakošana, ko vēl uzkūda nacionālo populistu pulks, apdraud Kazahstānas un Baltkrievijas politiskās un ekonomiskās intereses un liek vēl vairāk apšaubīt Eirāzijas savienības iespēju.
Gan dažādi DB avoti no uzņēmēju vides, gan pasaules plašsaziņā lasāmais par globālo līderu, piemēram, Angelas Merkeles, nesenajām atskārsmēm liecina vienu – Krievijas prezidents Vladimirs Putins nav adekvāts. No Rietumu viedokļa tie nav ekonomiski vai ģeopolitiski racionāli apsvērumi, kas rosās Kremļa saimnieka galvā, bet gan putni, un Putina gadījumā tas ir bars divgalvainu ērgļu. Pirmajā acu uzmetienā fakti it kā runā pretējo. Nav šaubu, ka Krievija Krimu dabūs, un ir ļoti iespējams, ka tas ir tikai sākums. Putins starptautisko attiecību izpratnē gan izskatās nepieskaitāms, tomēr viņš pārstāv varenu, globālu spēlētāju un kodollielvalsti. Piemetot klāt faktu, ka Ukraina nav NATO, «Kremļa putnkopim »ir visas izredzes sagrābt arī Krievijas militārajam kompleksam nozīmīgos Ukrainas austrumus un Melnās jūras Ukrainas piekrasti ar tās ostām, tā savienojot ar Krieviju ne vien Krimu, bet arī tās Piedņestras anklāvu.
Ieguvums no šādas Ukrainas scenārija attīstības tuvākajās nedēļās, kā to analizē loģistikas portāls Port News, ir apjomīgas gāzes un naftas iegulas Krimas šelfā un līdz ar teikšanu pār piekrasti – arī dziļūdens ostas ar specializētiem termināliem, kas ļaus Krievijas rokās sagrābt nozīmīgu Melnās jūras tranzīta daļu. Jautājums vien – un kas tālāk?
Šādas agresijas gadījumā Rietumi ekonomiskās sankcijas pret Krieviju iedarbinās pēc pilnas programmas. Mums, eiropiešiem, tas nozīmēs pamatīgas neērtības un tuvākā laika ekonomiskās prognozes varēs uzspraust uz nagliņas. Šā gada prognozes, godīgi sakot, jau tur ir. Cietīs bizness, cietīs patērētāji, bet tas nebūs liktenīgs trieciens, turpretī no globālās aprites tik ļoti atkarīgajai Krievijas ekonomikai tas nozīmēs strauju noasiņošanu.
Kāda jēga būs no jaunajām ostām, ja turku tranzītnieki jūras pretējā krastā būs nikni par viņu tatāru brāļiem Krimā nodarīto un Rietumu sankcijas pret Krievijas bankām potenciālo tirdzniecību darīs gandrīz neiespējamu? Kāda jēga no sagrābtajām šelfa atradnēm, ja British Petroleum vai Vitol naudu to apgūšanai neredzēt kā savas ausis, nerunājot nemaz par smagajām sekām jau tā slikti attīstītajai un nemodernajai Krievijas industrijai gandrīz visās tās jomās, kas bez Rietumu investīcijām un ekspertīzes turpinās degradēties.
Kremlis savās ģeopolitiskajās ambīcijās ir ierijis un turpina rīt nesamērīgu kumosu, kas to nosmacēs. Putins ar savas valsts ekonomikas mazspēju un hipertrofēto militārismu pašlaik iet precīzi to pašu ceļu, kas pazudināja PSRS, tikai šoreiz Krievija ir globāli daudz vairāk integrēta, un gals tai pienāks ātrāk. Kurš gribētu būt ar to jo cieši saistīts tādā brīdī? Ja nu vien kāds ar putniem galvā, un par spīti dažādām cita veida īpatnībām ne Baltkrievijas Aleksandrs Lukašenko, ne Kazahstānas Nursultans Nazarbajevs tāds nav.
Abi Muitas savienības partneri jau līdz šim ir uzsvērti aicinājuši arī attiecībās ar Ukrainu Krievijai būt pragmatiskai, un ir skaidrs, ka ģeopolitikas jaukšana tirdzniecībā tiem neiet pie sirds. Līdz ar agresijas eskalāciju Krimā Baltkrievijas oficiālajā ziņu aģentūrā BelTA bija lasāms apbrīnojami sakarīgs un vispusīgs komentārs, kurā nosodīts Krievijas imperiālisms, un diez vai tā bija nejauši izsprukusi brīvdomība.
Baltkrievijai un Kazahstānai Putina imperiālisms ir draudīgs, jo šo valstu režīmiem nav vajadzīgs superdespots un to biznesam sasaiste ar galma kaprīzēm un kompleksiem pakļautu ekonomiku ne tik. Var jau Kremlis baltkrieviem un kazahiem solīt nodokļu atlaides naftai, kas ekonomisko izdevīgumu no saiknes ar Krieviju celtu no pašreizējiem sešiem miljardiem dolāru līdz 30 miljardiem dolāru gadā, tomēr iznākumā tā Krievijai būs kārtējā dārgā mantiņa, kuru tā patiesībā (lasi – ilgtermiņā) nevar atļauties. Itin kā globāla mēroga pārspīlējums tepat Latvijā redzamiem nožēlojamiem pārpratumiem, kad lepnākais mersedess vienubrīd ir bijis gan pa kabatai, bet ziemas riepas šogad uzlikt vairs nevar atļauties.
