Ekonomiski veiksmīgākas ir tās valstis, kuru teritorija ir līdzsvaroti attīstīta, nevis tās, kur viss koncentrējas tikai atsevišķās pilsētās
Provokāciju meistars Ģirts Rungainis ar saviem izteikumiem žurnālam Sestdiena par to, ka laukus var atļauties uzturēt tikai bagātas valstis un ka Latvijas lielākā bagātība ir Rīga, kur būtu jākoncentrējas vēl lielākai Latvijas iedzīvotāju daļai nekā šobrīd, kārtējo reizi saviļņoja Latvijas sabiedrisko domu. Šis investīciju baņķieris centās apgāzt plaši izplatīto viedokli par to, ka lauki barojot pilsētas, jo patiesībā esot otrādi un Latvijas gadījumā šī lauku uzturēšana izmaksājot pārāk dārgi. Ja mēs runājam par pašreizējo iedzīvotāju blīvumu Latvijā un infrastruktūras uzturēšanas izmaksām, tad tā tas arī varētu šķist, tomēr, vēl vairāk motivējot cilvēkus pārcelties prom no laukiem uz «ūdensgalvu» Rīgu, mēs šīs teritorijas principā zaudēsim. Tas ir līdzīgi kā vairākus gadus neapsaimniekotā mājā vairs nav iespējams dzīvot.
Raugoties uz pasaules piemēriem, mēs redzam, ka īpaši jaunattīstības valstīs dominē tiekšanās prom no laukiem uz atsevišķām pilsētām, jo cilvēkiem, līdzīgi kā Ģ. Rungainis saka, šķiet, ka visa attīstība iespējama tikai šajos centros. Rezultātā šajās megapilsētās ir milzīgas vides, cilvēku veselības un sadzīves problēmas. Piemēram, Tanzānijai 1961. gadā iegūstot neatkarību, tās vadošie politiķi centās motivēt cilvēkus dzīvot arī ārpus lielpilsētām, un šodien šī Āfrikas valsts ir ievērojami līdzsvarotāk attīstīta un bez šermuļus uzdzenošiem graustu rajoniem, ja salīdzina kaut vai ar Keniju. Ja runājam par Eiropu, tad, cik laika tiek nelietderīgi patērēts, lai pārvietotos no punkta A uz punktu B Londonā, Parīzē vai Berlīnē? Tas noteikti neatbilst uzņēmēju interesēm. Visticamāk, tam ir racionāls pamatojums, kāpēc, piemēram, telekomunikāciju milzis Vodafone par savu atrašanās vietu ir izvēlējies Bērkšīru nevis Londonu. Eiropas ekonomikas motors – Vācija – ir viendabīga, bez viena spēcīgi izteikta attīstības centra. Visbeidzot Silīcija ieleja ASV nebūt nav izvietojusies Losandželosā vai Ņujorkā. Mūsdienu modernās tehnoloģijas pilnībā atļauj veiksmīgi strādāt no jebkuras izvēlētās vietas, un tāda ir attīstības tendence. Arī vērojot ES pilsoņu noskaņojumu un prioritātes, jāsecina, ka tās arvien vairāk attālinās no centralizācijas idejas, kas ir zaudējusi uzticību, un pastiprināti pievēršas reģionālajam.
Ir viegli pateikt «priekš kam mums maksāt par pašlaik pustukšo lauku infrastruktūru» un ļaut, lai tur visu pārņem mežs. Taču tas nozīmē arī, ka no turienes aizbraukušie cilvēki atpakaļ nekad vairs neatgriezīsies. Tas nozīmē, ka neviens investors – ne pašmāju, ne ārzemju – tur nekad nespers savu kāju, jo, ko iesākt vietā bez infrastruktūras un cilvēkiem? Tas nozīmē arī pilnīgu atkarību no importētās pārtikas. Ar ekonomikas paradigmām var bezgalīgi spēlēties, taču citas Latvijas, kur mums kā tautai izpausties, nav un arī nebūs.