Latvijas ēnu ekonomikas pieaugums laikā, kad krīze it kā ir aiz muguras un ekonomikā vairākus gadus vērojama atkopšanās, liek uzdot nepatīkamus jautājumus.
Ēnu ekonomika ir tāda netverama un grūti izmērāma lieta, par kuru gandrīz katram ir savs viedoklis. Kāds liela uzņēmuma darbinieks, par kuru darba devējs maksā visus nodokļus, iespējams, par šo parādību spriež vien pēc maršruta taksometra vadītāja neizsniegtas biļetītes. Savukārt kāds celtnieks, kas specializējas privātmāju remontos, iespējams, nemaz nenojauš, ka «tur ārā» eksistē arī legālā ekonomika. Tikpat dažādi mēdz būt arī pētījumi par to, cik tad īsti liela ir ēnās slīkstošā tautsaimniecības daļa. Atmetot dažāda kalibra «ekspertus – vairāksolītājus», arī ticamākos pētījumos minētie skaitļi brīvi plūst šurpu turpu pat desmit procentpunktu robežās. Tomēr nule publicētais Rīgas Ekonomikas augstskolas pētījums jau vairākus gadus tiek uzskatīts par nopietnāko ēnu ekonomikas barometru Baltijas valstīs.
Diemžēl aina, ko tas parādīja šonedēļ, liek uzdot ne visai patīkamus jautājumus par to, kas īsti notiek Latvijas tautsaimniecībā. Jāmin, ka Latvijas situācija kopumā ēnu ekonomikas ziņā ne ar ko nav unikāla. Pētījums par ēnu ekonomiku Eiropā (ES un Eiropas ekonomiskās zonas valstis), ko veikusi Visa, ATKearney un J. Keplera Lincas universitātes Austrijā pētnieki, rāda visai līdzīgu ainu – ēnu ekonomiku Eiropā pamatā veido nedeklarēts darbs un ienākumi, lai izvairītos no nodokļiem un regulācijām, tās aktivizēšanās bija vērojama krīzes smagākajos gados, bet visvairāk ēnu ekonomikā iesaistītā nozare ir būvniecība. Pat ēnu ekonomikas apjomos mēs ar saviem pagājušā gada 23,8% no IKP visai draudzīgi iekļaujamies kopējā Centrālās un Austrumeiropas valstu grupā, kurā zem 20% «ēnu» atzīmes izdevies noslīdēt vien dažām zemēm.
Tomēr te tad nu arī līdzības beidzas un parādās viena, visai biedējoša atšķirība. Jau minētajā pētījumā par ēnu ekonomiku Eiropā tiek lēsts, ka pērn tās apmērs ir bijis 2,15 triljoni eiro. Neraugoties uz visai iespaidīgo summu, ēnu ekonomika vecajā kontinentā ir konsekventi samazinājusies un pašlaik ir sasniegts tās zemākais līmenis pēdējo desmit gadu laikā, pat neraugoties uz palekšanos krīzes karstumā. Tas savukārt apliecina teoriju par ēnu ekonomikas ciešo sasaisti ar ekonomikas cikliem. Laikā, kad tautsaimniecībā valda problēmas, pieaug bezdarbs, samazinās ienākumi, arvien vairāk uzņēmumu un cilvēku ir gatavi pāriet ēnu daļā, bet, situācijai uzlabojoties, notiek migrēšana atpakaļ uz legālo pusi. Tomēr Latvijas gadījumā noticis tieši pretējais.
Ja ticam vietējo pētnieku veikumam, tad Latvijā, neraugoties uz straujāko IKP pieaugumu Eiropā, ēnu ekonomika pērn ir nevis samazinājusies, kā tam vajadzētu būt, bet gan augusi gandrīz par trīs procentpunktiem. Pretēji ne tikai kopējām Eiropas tendencēm, bet pat tam, kas noticis tieši kaimiņos – Igaunijā un Lietuvā.
Tādēļ arī rodas jautājums – kā tas ir iespējams? Pirmais, kas nāk prātā, – vai tas nozīmē, ka kopējo Latvijas izaugsmi statistiski veido vien dažu nozaru un uzņēmumu veiksmes stāsti, bet ļoti daudziem vietējiem uzņēmumiem un iedzīvotājiem nekāda krīze tā arī nav beigusies un sava izdzīvošana joprojām ir jānodrošina ar puslegālām metodēm? Tikai tad – kā vērta ir mūsu lielīšanās ar ekonomiskajiem sasniegumiem? Otrais, ko minēja paši pētījuma autori, – vai valsts pārvalde pēc starptautiskās uzraudzības beigām kā tāds pusaudzis pēc bargā skolmeistara iziešanas no klases ir tiktāl atslābusi, ka peles bez bailēm pa galdu danco? Un tādā gadījumā kā vērta ir valsts pārvalde? Protams, ir vēl citas versijas, piemēram, būvniecības un līdz ar to tās nelegālās komponentes strauja atkopšanās. Tomēr te jājautā, vai tiešām tās daļa un ietekme kopējā Latvijas ekonomikā ir tik būtiska?
Un šoreiz gribētos, lai visi šie jautājumi netiktu paslaucīti pagultē līdz ar pētījuma rezultātu pazušanu no mediju aktuālo ziņu virsrakstiem.
