Tā vietā, lai strādātu un risinātu aktuālos jautājumus bēgļu krīzes kontekstā, koalīcijas partijas spēlē vecās spēlītes vēlētāju acu aizmālēšanai. Tomēr ilgākā laika periodā tās atgriezīsies kā sāpīgs bumerangs
Laikā, kad visas Eiropas valstis šādā vai tādā veidā cenšas rast risinājumus bēgļu problēmai, Latvijas varas partijas kārtējo reizi ir uzsākušas tādu kā «Kas dārzā» spēli. Valdība esot nestabila, valstī esot konstitucionālā krīze, bēgļu jautājumā vienoties nevaram, tāpēc uz ES iekšlietu ministru tikšanos Briselē nebrauksim. Pēc šīs loģikas Latvijā ir permanenta konstitucionālā krīze, jo visas Saeimā esošās partijas pēdējo 25 gadu laikā vēl nekad nav bijušas kādā jautājumā pilnīgi vienās domās. Arī koalīcijā ar vairākām partijām kāds vienmēr domās citādi nekā pārējie. Kas attiecas uz valdības krišanu, tad te ir gluži kā matemātikā – no saskaitāmo kārtības summa nemainās. Var nomainīt ministru A pret ministru B, taču pie esošās izvēles tas neko sevišķi neietekmēs, bet pašreizējā politiskā kombinācija pie varas esošajiem ir pārāk ērta, lai tajā kaut ko mainītu. Droši vien kādam, kas pašlaik nav tiešā varas siles tuvumā, tīk doma par valdības krišanu, tāpēc šādas runas turpina virmot jau kopš tā brīža, kad šī valdība sāka darbu. Runas veicina arī premjeres Laimdotas Straujumas nogurušais skatiens, tomēr ne jau uz līdzjūtības izraisīšanu pašlaik būtu jākoncentrējas.
Savukārt, ja šī šova mērķis ir izvairīties no konkrētu lēmumu pieņemšanas un gaidīt, lai Eiropā kārtējo reizi kāds visu izlemj Latvijas vietā, jo pēc tam varēs bezpalīdzīgi rokas plātīt un teikt, ka mēs jau neko tur vairs darīt nevaram, tad šādai valdībai un Saeimai nav nekādas jēgas. Kālab tad tērējam katru gadu miljonus no budžeta šāda valsts aparāta uzturēšanai? Tad var laist visus mājās un oficiāli ieviest Briseles pārvaldību. Uz visa šī fona tīri vai jābrīnās par Laimdotas Straujumas pēkšņo stingro nostāju, ka valdība bēgļu jautājumā lēmumu 29. septembrī pieņems šā vai tā, neatkarīgi no partiju hameleonu rotaļām. Kas no tā sanāks, mēs redzēsim, bet līdz šim politiķi ir demonstrējuši izteiktas bailes no tautas – pateikt par daudz, ieņemt skaidru pozīciju, darīt jebko. Tā vietā ir bijusi tikai demagoģija, populisms un centieni ar lētiem trikiem celt savu politisko reitingu. Fantastiski, ka ministru prezidente ir sapratusi – cilvēki grib risinājumus un viņus neapmierina tas, ka politiķi kaut ko nevar vai viņiem ir grūti. Patiešām neapmierina, jo ne jau laiskai četru gadu zvilnēšanai krēslos viņi tika ievēlēti. Atliek tikai cerēt, ka šoreiz valdības vadītāja tiešām «parādīs krampi» un pie varas esošie ķersies klāt pie tā, kas viņiem bija jādara jau sen.
Lai kā dažiem politiķiem arī nepatiktu iztēlot, ka bēgļu liga mums ir uzkritusi gluži kā sniegs no skaidrām debesīm, paskatoties uz to, kas Eiropā notiek jau daudzus mēnešus, secinājumus varēja un vajadzēja izdarīt jau laikus. Par to, ka līdz obligātajām bēgļu kvotām nonāks, Rietumvalstis sprieda jau vismaz pirms gada. Jautājums – ar ko nodarbojās mūsu Eiroparlamenta deputāti, ja Latvijas politiķiem tas tagad ir tāds jaunums?
Turēsim premjeri pie vārda. Var tikai cerēt, ka līdz septembra beigām saņemsim saturīgu atbildi, kas notiks ar bēgļiem, kuri atbrauks uz Latviju, kā un kur viņi dzīvos un, galvenais, kā ar to visu turpmāk dzīvosim mēs.