Eiropas sociālisti ir iespiesti savā kreisajā stūrī, no kura laukā ir tikai viens ceļš – pa labi
Eiropas Sociālistu partija (PES), kas apvieno ES sociāldemokrātu un sociālistu partijas, nule kā Madridē notikušajā sanāksmē ir sprieduši par hrestomātisko jautājumu – ko darīt? Ministru portfeļi, kuros ietilpst kreisajiem tradicionāli mīļās valstu budžetu sociālās sadaļas, kļuvuši ne vien plāni, bet līdz ar to arī politiski neērti un nepatīkami. Sociālistu ideoloģiskie uzstādījumi kā patstāvīgas politikas pieteikumi līdz ar to izklausās vien pēc tukšas skaņas.
Piemēram, PES vadītāja bulgāru sociālista Sergeja Staņiševa par programmatisku domātais uzstādījums, ka «mums jāveicina iekļaujoša, iecietīga sabiedrība, kas respektē mūsu demokrātiskos principus un likuma varu» (tas – uz Parīzes un Dānijas terora aktu fona) un «jāformulē skaidri rīcības principi ilgtspējīgas izaugsmes sekmēšanai» ir... Nu ja – tas ir jebkas. To pilnīgi mierīgi varētu būt teicis superkonservatīvs angļu lords‒investīciju banku lobijs.
Savukārt sociālistu pasākuma namatēva Spānijas PSOE līdera Pedro Sančesa teiktais vispār ir no sērijas «aizver actiņas, kad sapņo». «Vien sociāldemokrāti Eiropā spēj bruģēt ceļu godīgai atjaunotnei, kas vidusšķirai un strādnieku šķirai atdos tās tiesības,» teic sociālistiskās domas gigants.
Tai pašā laikā Parīzē – sociālisma domas un arodbiedrību tiesību citadelē ‒ franču sociālistu ekonomikas ministrs Emanuels Makrons ķēries pie sava partijas biedra un prezidenta Fransuā Olanda visnotaļ labējās, uz brīvo tirgu orientētās ekonomikas reformas ieviešanas. Šī eirozonas otra lielākā ekonomika uzņēmēju vidē ir bēdīgi slavena ar trekno sociālo budžetu gados krustām šķērsām savilktajām sarkanajām līnijām un arodbiedrībām, kas ideoloģiski balansē uz proletariāta diktatūras robežas.
Regulējumu jostas Francijā tiks laistas vaļīgāk plašā spektrā, sākot no tāda sīkuma kā lielāka brīvība veikaliem tirgoties arī svētdienās. Saprotams, ka Eiropas sekulārisma dzimtenē svētdienas svētīšanai līdz šim bija ne jau kādas citas atdusas, bet proletariāta nepārstrādāšanās sakrālo tiesību aura. Vēl E. Makrons cita starpā liberalizē starppilsētu sabiedrisko autotransportu un tieslietu profesijas, kurās līdz šim paši šo jomu spēlētāji noteica, kurš pie siles tiks, bet kurš – ne.
Nenācās jau E. Makronam viegli – bailēs no izgāšanās bija pat jāapiet parlaments. Bet «franči to gribēja, starptautiskie investori to gaidīja, un tāpat arī mūsu partneri Eiropā, kas no mums sagaida ekonomikas modernizāciju», britu Financial Times skaidro ministrs. Iepriekš viņš ir kritizējis «tradicionālo domāšanas skolu, ka sistēmā jāmet vēl vairāk valsts naudas, lai radītu vairāk valsts finansētu darba vietu, vai pat jānosaka griesti veiksmīgumam». Franču sociālistu ministra «jaunais kreisums» nozīmē dot indivīdiem iespējas pašiem veidot savu autonomiju katrā no dzīves posmiem. «Es ticu iespēju līdztiesībai,» saka ministrs. Nudien, vai ir kāds Eiropas labējais politiķis, kurš tai netic?