Viena lieta ir cilvēka kļūšana par ofisa planktonu, bet pārlieka fokusēšanās uz veiksmi nav laba arī kapitālismam kā sistēmai
Sieviete spēka gados darba dienas vidū sabrūk uz datora tastatūras mirusi. Visai jauns vīrietis pēc darba dienas saļimst tautas deju mēģinājumā un turpat mirst. Tie nav šausmu stāsti no Ķīnas vai Korejas – zemēm, kas ir bēdīgi slavenas ar letāliem gadījumiem skrējienā pēc veiksmes, bet gan tepat no Rīgas.
Ārstu slēdziens abos traģiskajos gadījumos, par kuriem esmu dzirdējis šai decembrī, ir – pārstrādāšanās.
Mana personīgā, tāpat kā šā laikraksta, pozitīvā attieksme pret kapitālisma loģiku ir zināma (sk. kaut vai otrdienas komentāru), tomēr tā reizē nav arī ideoloģiska. Ir jāapzinās jebkuras metodes ierobežojumi, jebkuru izvēļu riski, jo cilvēki vien esam, kas nozīmē – maldīgi, nepilnīgi un ar nepieciešamību pēc pastāvīgām korekcijām, vēlams, pašu apzinātām un brīvprātīgām.
Par nepārņemšanos darbavietā un vispār karjerā būtu apmēram skaidrs, un tas arī nav mans uzdevums – katru lasītāju šeit audzināt. Ja kādam ir pavisam bēdīgi ar pašdisciplīnu (tāda ir nepieciešama, lai atslēgtos, atpūstos un veltītos ģimenei), tad pasaules trakā skrējiena regulēšanai ir pieejami maksas «treneri» jeb biznesa konsultanti. Tālāk īsumā ieskicēšu mums visiem kopējus riskus.
Ja neskaita sabremzēšanos gada beigās, aizejošais gads globāli iezīmējas ar pakāpenisku kompāniju akciju cenu kāpumu. Iemesli tam ir dažādi, bet ievērojamai to daļai nav nekāda sakara ar labākām saražotām precēm vai pakalpojumiem.
Kompāniju pārvaldības īpatnību dēļ augstākajiem vadītājiem gluži vienkārši daudzos miljonos mērāmais atalgojums ir atkarīgs no kompānijas snieguma biržā, nevis reālajā ekonomikā. Pēc globālās finanšu krīzes šī sistēma, sevišķi banku sektorā, tiek mākslīgi bremzēta ar regulējumiem, tomēr tā aizvien ir vispārizplatīta mūsdienu kapitālisma liga – kapitālismā teikšana vairs nav pašam kapitālam, bet gan menedžmentam, kas ar šo svešo naudu darās pēc saviem ieskatiem, kas itin viegli var nonākt konfliktā ar akcionāru interesēm.
Šāda kompāniju «izaugsme» ir zemē metama arī no patērētāju viedokļa. Pols Krugmans jau 1990. gadu vidū norādīja, ka progress lielākoties ir apstājies. Viņš kā piemēru izmantoja vidusslāņa mājsaimniecības virtuvi, kad tehnoloģiju uzlabojumi pēdējā pusgadsimta gaitā bijuši vien kosmētiski, bez reāliem inovāciju izrāvieniem. Vai preces, ko lietojam, tiešām kļuvušas labākas? Dažas ir, daudzas – ne, un par citām jāsaka, ka tās drīzāk gan ir izmaiņas, ne argumentējami uzlabojumi.
Pirms kāda laika gājām pie uzticama sadzīves tehnikas izplatītāja, kur mājsaimniecībai iepērkamies nu jau gandrīz pārdesmit gadu. Taisījāmies mainīt veļasmašīnu un saņēmām ieteikumu, ka labāk ir pielabot un lietot, cik vien ilgi var, jo «tagad tādas vairs neražo». Un runa bija par premium klases zīmolu.
Apsviedīgu izdevumu optimizētāju un peļņas rādītāju manipulatoru dēļ absurdās «izaugsmes» ideoloģijas tvanā arī godājamas kompānijas patiesībā grēko pret klientiem, un, pārfrāzējot slavenu sporta komentētāju, ir jāsaka, ka tāds kapitālisms mums nav vajadzīgs. Man vajag ilgi kalpojošu veļasmašīnu, stipras kurpes un uzticamu mobilo tālruni, nevis nemitīgu akciju cenu vai IKP pieaugumu.
Nabaga IKP nelietīgā valkāšana būtu atsevišķa komentāra vērta, bet šeit pie viena var norādīt, ka šī statistikas – statistikas, ne politikas vai nācijas laimes – rādītāja stutēšana dievekļa statusā ir nepamatota, lieka un kaitīga. Pamazām to apjēgt sāk arī politiķi, kas Eiropā mēģina kritēriju līdzsvaru pārbīdīt uz sociālo dialogu, kultūru u.tml. Tas gan nenozīmē, ka būtu nākuši pie prāta – nē, vienkārši IKP bremzējas un niķojas, tāpēc šis dieviņš ar taukiem tik dāsni vairs ierīvēts netiek.
Kopumā ņemot, ir redzams, ka esam aizbraukuši ne pa tām sliedēm kā korporatīvajā, tā ekonomikas politikā, jo uz labāku dzīvi tās neved. Tiesa, atliek vēl tāds sīkums, kā noteikt, kas ir labāka dzīve. Pagaidām aprobežosimies ar to, ka labāka dzīve noteikti nav sliktāka dzīve, un baterija, kas izlādējas ātrāk, ierīce, kas lūst drīzāk, un valsts, no kuras jāaizbrauc ģimenes uzturēšanas vārdā, nav veiksmes stāsts un progress. Un nevajag stresot, ja neizdodas sasniegt citu izvirzītos mērķus, sevišķi, ja nav skaidri saprotams, kas tev konkrēti par to būs.