Latvijas Bankas jaunākie dati liecina, ka ārvalstu tiešajām investīcijām šā gada pirmajā ceturksnī ir vērojams kritums – pirmais kopš 2009. gada.
Šis fakts ir klajā pretrunā ar to, ko galvenie eiro ieviešanas rupori – Latvijas Banka un bijušais premjers Valdis Dombrovskis – solīja Latvijas iedzīvotājiem pirms pievienošanās eirozonai. Atmiņas atsvaidzināšanai: «Cilvēki varēs būt pilnīgi droši, ka viņus nevarēs apzagt, vienā naktī devalvējot valūtu.» (Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičš, LETA, 12.07.2012.) «Eiro ieviešana nozīmē vairāk darba vietu, mazāk aizbraukušo Latvijas iedzīvotāju. Tas nozīmē lielāku labklājību. Tas nozīmē vairāk naudas budžetā. Tas nozīmē vairāk investīciju. Tās ir iespējas.» (I. Rimšē- vičs 14.02.2013. Labrīt, Latvija! LTV1) Arī toreizējais premjers, tagadējais Eiroparlamenta deputāts Valdis Dombrovskis savā runā pirms Saeimas galīgā balsojuma par eiro ieviešanu 31.01.2013. solīja straujāku investīciju ieplūdi un eksporta kāpumu pēc eiro ieviešanas.
Tiktāl «vakara pasaciņa». Kā tad ir īstenībā? Pirmajā ceturksnī kopš eiro ieviešanas ārvalstu tiešās investīcijas Latvijā ir kritušās par 10,5%, salīdzinot ar 2013. gadu. Iedzīvotāju skaits ir turpinājis rukt, šā gada maijā pēc oficiāliem Centrālās statistikas pārvaldes datiem samazinoties zem diviem miljoniem. Vairāk naudas budžetam acīmredzot nav, ja reiz politiķi pat pirms vēlēšanām sākuši aktīvi runāt par nodokļu celšanas nepieciešamību. Eksporta pieaugums mums knapi pārsniedz nulli. Savukārt, kas attiecas uz devalvāciju, tad pēc būtības Eiropas Centrālās bankas nesen noteiktā negatīvā depozītu likme tieši to arī nozīmē – kontā uzkrātās naudiņas var kļūt mazāk. Tikai šajā gadījumā nav runa par kaut kādu nacionālu pasākumu un līdz ar to diskusiju devalvēt vai nedevalvēt, bet gan par centralizētu Eiropas monetāro politiku, kur lēmums jau ir pieņemts. To, ka vadošos valsts amatos esošie publiski var stāstīt jebko un par saviem vārdiem pat nesarkt, daudzi Latvijas iedzīvotāji atceras vēl no padomju laikiem. Toreiz lielākā sabiedrības daļa bija iemācījusies būt kurla pret to, kas publiskajās runās plūda no dažādām tribīnēm.
Taču mūsdienu stāstam par to, ka eiro atvedīs uz Latviju investīcijas, nezin kāpēc ticēja ievērojama sabiedrības daļa, kā liecina DNB Latvijas barometra dati – pat 40%, turklāt lielākā daļa no tiem ir cilvēki ar augstāko izglītību.
Var, protams, ārvalstu investīciju kritumam censties sameklēt dažādus ģeopolitiskus izskaidrojumus. Reģions, kur pie robežām braukā bruņutehnika un savu ietekmi cenšas demonstrēt vairāku valstu armijas, noteikti nav starp investīcijām pievilcīgākajiem. Var arī teikt, ka trīs mēnešu dati vēl nav rādītājs, lai gan kaut kāds rādītājs tas tomēr ir, ņemot vērā, ka arī Igaunijā pēc eiro ieviešanas ārvalstu investīcijas gāja mazumā. Var censties argumentēt ar to, ka pašā investīciju struktūrā ir noticis apvērsums un ārzemnieki šeit atver vairs tikai pakalpojumu centrus, nevis ražotnes.
Pakalpojumu centros investīcijas, protams, ir mazākas nekā ražotnēs, kur jāpērk dažādas specifiskas iekārtas, līdz ar to statistika uzrāda tiešo investīciju kritumu. Taču šāda taisnošanās līdzinātos galvas slēpšanai smiltīs. Pie tā, ka tiešo ārvalstu investīciju apjoms Latvijā krītas, eiro nav vainīgs, tāpat kā eiro ieviešana nekādā veidā nevarēja būt garants investīciju apjoma pieaugumam. Ja gribas zināt patiesos iemeslus, tad ir vērts parunāties ar kādu reālu investoru un tad arī jebkurai Latvijas amatpersonai kļūtu skaidrs, ka investoriem ir vajadzīgas reālas lietas: attīstīta infrastruktūra, iespējami zemas ražošanas izmaksas, ar to saprotot energoresursu cenas un nodokļu slogu, kā arī atbil- stošs darbaspēks. Par kādām investīcijām mēs runājam, ja potenciālais investors šeit nevar atrast, piemēram, 70 šuvējas, kas var nošūt taisnu vīli? Politiķi šauru interešu vārdā blefo par plašiem makroekonomikas jēdzieniem – investīcijām, reitingiem, strukturālām reformām un fiskālo telpu, taču pašus galvenos mājasdarbus savā valstī atstāj neizdarītus. Ārvalstu tiešo investīciju kritums ir nopietns brīdinājuma signāls. Ja steigšus neķersimies klāt izglītības problēmu risināšanai un uzņēmējdarbību veicinošas vides izveidei, ne eiro, ne kāds cits laimes lācis mūsu tautsaimniecību saulītē neiecels.