Aizvien sirgstam ar jaunas valsts simptomu, kad sasteigti pieņemts likums pēc brīža jau atkal tiek mainīts
Nesen atzīmējām Latvijas kā neatkarīgas valsts divdesmit piekto gadadienu. Ceturtdaļgadsimts tomēr šķiet pietiekami ilgs laiks, lai izskaustu likumdevēja muļķīgu rīcību, kas 90. gadu sākumā vēl varēja tikt attaisnota ar nezināšanu vai neprasmi. Piemēram, vētrainajos deviņdesmitajos «gadījās», ka likumdevējs uzlika bankām, apdrošināšanas sabiedrībām, valūtas maiņas punktiem un tirgotājiem pat 45% lielu uzņēmuma ienākuma nodokļa likmi un pēc neilga brīža to atkal atcēla. Tolaik it kā bija saprotami, ka valdība un Saeima darbojās pēc ugunsgrēka principa – bez īsta koncepta pieķeroties te vienai lietai, te atkal citai, kura nu tobrīd šķita būtiskāka. Līdz ar to nereti gadījās, ka, kaut ko pasākot, pēc mirkļa stūre bija strauji jārauj uz otru pusi, jo izrādījās, ka rezultāts galīgi neatbilst vēlamajam. Tā dzīvo jaunas valstis, kas īsti nesaprot, ko grib un ko dara.
Taču tas, ka mēs pēc divdesmit pieciem gadiem joprojām likumdevēja līmenī piekopjam šo praksi, jau ir daudz mazāk attaisnojami. Konkrēts piemērs ir ar obligāto lauksaimnieku degvielas marķēšanu. Pērnā gada nogalē, oponentiem draudot ar budžeta izgāšanu, tika triecientempā nolemts, ka lauksaimnieku degviela jākrāso, sākot ar šā gada 1. jūliju. Tobrīd nekādi papildu argumenti vairs netika uzklausīti. Kad līdz liktenīgajam termiņam atlikuši divi mēneši, Saeima likumu atkal pārbalso, termiņu pārceļot tālu rudenī, jo nu jau ir acīm redzams, ka ar 1. jūliju nekas nesanāks – nevar paspēt. Līdzīgi piemēri ir vēl – pērnā gada beigās arī tika nolemts, ka 50 litru sarkanajiem gāzes baloniem beidzot pienācis gals, ES drošības prasības neļaujot tos izmantot. Taču nu izrādās, ka tos tomēr vēl varēs mierīgi lietot līdz 2018. gadam. Var vēl atgādināt arī par kases aparātu epopeju ar noteikumu grozījumu bezgalīgiem grozījumiem vai energotirgu visnotaļ nesakarīgo liberalizēšanu.
Komersanti šādu rīcību vērtē kā likumdevēja nostāšanos ultimatīvā pozīcijā, kurā likumi tiek pieņemti, nepieļaujot kvalitatīvas diskusijas ar izmaiņu skartajām nozarēm. Protams, ka izdancot visiem pa prātam nekad nebūs iespējams un, ja gaidīs, kad pilnīgi visi atbalstīs kādas likuma izmaiņas, visticamāk, neviens likums nekad netiks pieņemts. Tomēr nekonstruktīvi ir arī tas, ja likumdevēji pirms likuma pieņemšanas visus iebildumus laiž gar ausīm, bet pēc brīža drudžaini ceļ, pārceļ un atceļ, ko paši lēmuši. Tā vietā, lai mētātos no viena grāvja otrā, vai nu bezgalīgi skaņojot visu ar visiem, vai neskaņojot neko ne ar vienu, tomēr būtu jācenšas iziet pa ceļa vidu, un šis ceļa vidus ir valsts intereses. Diemžēl problēma ir tur, ka likumu pieņēmējiem acīmredzot trūkst izpratnes par šīm valsts interesēm un nereti arī vēlmes iedziļināties izskatāmo jautājumu būtībā.
