It kā elementāri, vai ne? Bet kādēļ tā ir tik netverama patiesība nodokļu politikas veidotājiem, kad runa ir par degvielas akcīzes nodokļa izlietojumu?
Šonedēļ ASV prezidents darīs zināmus budžeta galējos precizējumus, ieskaitot jaunu nodokļu politikas iniciatīvu par 10 USD nodevu katram valstī iegūtajam naftas barelam (ap 159 litriem). Ir pamatotas šaubas, vai tāds priekšlikums izies cauri republikāņu kontrolētajam Kongresam, un prezidenta partijas biedrene un šāgada prezidenta vēlēšanu kandidāte Hilarija Klintone arī par to varētu vien acis pabolīt («Vai tiešām, Barak? Tiešām šis ir laiks, kad kaut ko tādu pasākt?»), bet runa nav par to – runa ir par mērķtiecību, ar kādu šāda ideja tiek proponēta.
Baltā nama iecere ir šādi iegūt 300 mljrd. USD nacionālās transporta jomas investīcijām. Ievērojiet labi – INVESTĪCIJĀM! Tā pie viņiem tur diskutē par nodokļu politiku un pilnīgi pareizi dara. Nodokļi nav nekas cits kā nacionālo resursu sadales sastāvdaļa – tā, kas papildina jau tirgus veikto sadali, un to mērķis ekonomikā ir tāds pats – efektivitāte. Efektivitāte visplašākajā nozīmē, ne jau tikai peļņa, un kritēriji nodokļu efektivitātei, teiksim, veselības aprūpē un kultūrā atšķiras, tomēr princips paliek spēkā – nodokļu izlietojums ir ieguldījums.
Šim vienādojumam, kura iznākums ir kvalitatīvs sabiedriskā labuma produkts (piemēram, atkušņa laikā pilsētas ielu bedrēs nepārsistas riepas un nesaliekti diski) un viens no saskaitāmajiem ir efektīva attiecīgās jomas politika, otrs saskaitāmais ir budžets jeb politikas tēriņiem atbilstīgi ienākumi. Lūk, un Latvijā tas ir lielais nezināmais – tā ir «cik nu sanāks» pozīcija, par kuru ir skaidri zināms, ka sanāks nebaudāmi. Nebaudāmi tāpēc, ka, pārsviežoties no aritmētikas uz kulināriju, dažādām vajadzībām budžets tiek gāzts vienā katlā.
Es saprotu tā teorētisko pamatojumu – ka fragmentēti speciālie budžeti ir bīstami, jo, krītoties ienākumu avotam pretī attiecīgajai ailei, var tikt apdraudēta kādas nacionāli nozīmīgas jomas attīstība jeb tās budžets. Bet, kā dziesmā dzied, dzīvē viss ir savādāk, un šāda pārapdrošināšana no sērijas «ka tik kaut kas nenotiek» tieši to arī ir devusi – ka nekas nenotiek. Tā kā šaurā nozīmē šai komentārā runa ir par akcīzes nodokļa izlietojumu šiem ienākumiem daudzmaz pietuvinātās jomās, tad jāsaka, ka specifiski ar latviešu labajiem nodomiem bruģētais ceļš uz elli būtu bedrains, jo 75,6% no tiem (konkrēti 2016. gadā) tiktu novirzīti citiem nolūkiem un nenoskārstām vaj’dzībām.
Skaidrs, ka arī Amerikā tos 300 miljardus samaksātu ne jau resnie naftas runči, bet fermeris ar «hokeja mammu» benzīntankā, tomēr atkal – ne jau par to ir runa. Runa ir par jēdzīgumu, skaidrību un efektivitāti. Apzinoties, ka mans viedoklis nav populārs, es tomēr pateikšu, ka atbalstu valdības veikto akcīzes celšanu, jo šis nu reiz ir laiks, kad to darīt (cits ir jautājums, ko darīs, kad šis laiks beigsies). Bet kā investors es gribu pirmām kārtām redzēt skaidrību un tad arī mērķtiecību, kas ar manu ieguldīto naudu tiek izdarīts.
