Fakts, ka neviens birokrāts nav noķerts un reāli sodīts, liek domāt, ka Latvijā uzsāktā birokrātijas sloga mazināšanas iniciatīva kārtējo reizi izrādījies ķeksīša pasākums.
Nevar noliegt, ka Valsts kancelejas iniciatīva «Mazinām slogu», kuras ietvaros saņemti ap 280 ierosinājumiem birokrātijas mazināšanai, kopumā ir labs un vērtīgs pasākums. Cilvēkiem patīk, ja ir iespēja par nejēdzībām valsts institūcijās un iestādēs pasūdzēties, un viens, otrs vērtīgs priekšlikums situācijas uzlabošanai tādējādi varbūt arī tiek izteikts. Ir forši, ka ir mobilā aplikācija, ar kuras palīdzību par valsts iestāžu darbu izteikts ap 200 vērtējumu un, ja šie vērtējumi palīdz kaut ko reāli uzlabot, tad, manis pēc, Valsts kanceleja var turpināt ar šo iniciatīvu ņemties. Tomēr ne jau tur ir problēmas sakne. Kamēr neviens nav papūlējies iedziļināties, kāpēc un kur birokrātija vispār rodas, veidojas apburtais loks. Šur un tur pa kādam biezi sazaļojušā birokrātijas koka zariņam tiek nogriezts, bet rezultātā koks aug vēl kuplāks. Politiķi paši vispirms birokrātiju rada, pēc tam ar putām uz lūpām metas to apkarot un par katru niecīgāko panākumu sprauž sev birokrātijas apkarotāja ordeņus pie krūtīm, bet iedzīvotājiem un uzņēmējiem, īpaši tiem, kuri nepieder pie crème de la crème, reāli nav mainījies nekas.
Viens elementārs risinājums birokrātijas izskaušanai – to iestāžu vadītājiem un varbūt pat atbildīgās nozares ministriem un valsts sekretāriem reāls naudas sods, piemēram, 1500 eiro, ja konkrētās valsts iestādes darbinieki atļaujas prasīt no iedzīvotājiem nepamatotas izziņas un dokumentus, kas atrodami valsts datu bāzēs. Domājat, tā nenotiek? Un kā vēl! Lēmums par atteikšanos no komersantu reģistrācijas apliecībām papīra formātā stājies spēkā, bet valsts iestāde vēl līdz nesenam brīdim, par ko DB rakstīja, turpināja šīs apliecības pieprasīt.
Cits piemērs. Valsts policija prasa uzrādīt nekustamā īpašuma pirkšanas/ pārdošanas līgumu no 2002. gada un uz piebildi, ka darījums reģistrēts zemesgrāmatā, nicīgi atbild, ka viņiem nav pienākums skatīties zemesgrāmatā. Slinkums vai apzināta varas demonstrācija?
Otrkārt, ja tiek pieņemti neskaitāmi noteikumi, kas normālam pilsonim, kam pa rokai un arī kabatai nav augstākā līmeņa juristi un dažādi konsultanti, liek bezgalīgi maldīties birokrātijas džungļos, varbūt ir pienācis laiks nopietni piestrādāt pie tā, lai šādi noteikumi vispār netiktu producēti? Te pat būtu ko darīt Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam (KNAB), jo šādi samudžināti noteikumu un birokrātijas biezokņi, kas ierēdņu pilnvaras tieši vai netieši paaugstina līdz maza ķeizariņa līmenim, patiesībā ir izcila augsne korupcijai. Piemērs – Saeimas pērn pieņemtie grozījumi Imigrācijas likumā, kas paredzēja kvotu ieviešanu, cik daudz nekustamā īpašuma pircēju konkrētajā gadā varēs saņemt Latvijā termiņuzturēšanās atļaujas. Nav jābūt apveltītam ar sevišķi bagātu fantāziju, lai iztēlotos, kā šis process varētu realitātē norisināties un kādā veidā tiktu regulēti tie, kas paliek pirms vai pēc kvotu novilktās līnijas. Rezultātā ar Prezidenta Andra Bērziņa svētību šie likuma grozījumi tika atgriezti atpakaļ Saeimai otrreizējai caurlūkošanai, bet ko darīja KNAB, kura nosaukums sākas ar vārdiem «korupcijas novēršana», ja reiz šādi riskanti likuma grozījumi, šķiet, netika pat pamanīti? Ak, jā, šis birojs, kā jau ierasts, nodarbojās ar savu iekšējo virtuvi – rakstot viens par otru sūdzības, liekot viens otram nesekmības «D» vai varbūt «Ž» līmeņa vērtējumus, vadības līmenī viens otru atlaižot no darba un tamlīdzīgi. Ekspremjers Valdis Dombrovskis šim KNAB cīniņam vēl cītīgi piespēlēja, vairākkārt atjaunojot atlaisto KNAB vadītāja vietnieci Jutu Strīķi darbā, pašreizējā premjere Laimdota Straujuma savu attieksmi pret notiekošo pauž ar publisku kauninājumu – fui, nav smuki tā! Bet vai tad tas ko mainījis vai mainīs?!