Rīt Briselē tiks sadalīti divi no trim ietekmīgākajiem amatiem pasaules lielākajā ekonomikā – Eiropas Savienībā, un jau pats fakts, ka uz vienu no tiem kandidē latvietis, ir ievērības cienīgs
Ir paredzams, ka viens no amatiem – Eiropas ārlietu un drošības pārraudzība, no Baltijas un Austrumeiropas viedokļa raugoties, nonāks ne gluži piemērotākajās rokās. Toties par Eiropadomes vadītāja posteni šaubu nav – būs labi vai vēl labāk. Proti, uz to kandidē Polijas premjers Donalds Tusks un Latvijas ekspremjers Valdis Dombrovskis.
Tāpat šaubu nav, ka šis un turpmākais amatu sadalījums, kad topošās Eiropas Komisijas priekšsēdētājs Žans Klods Junkers līdz oktobrim izvēlēsies komisārus, būs «Briseles miers», kura panāktā vienlīdzība nozīmēs vienlīdz nepatīkamas situāciju radīšanu visiem. Bet ziniet – tā tas ir domāts, viss ir kārtībā. Tā Eiropa vienkārši darbojas, turklāt apskaužami labi darbojas, un mēģinājumi to replicēt pēc citām formulām acīmredzami ir lemti neveiksmei.
Ir nudien nepatīkami, ka ES ārējā un drošības politika no baroneses Ketrīnas Eštones neizteiksmīgās pārvaldības acīmredzot gan nonāks profesionāli nepieredzējušās un pret Krieviju aizdomīgi draudzīgās vai varbūt vienkārši neapdomīgās (kas gan situāciju nemīkstina) Itālijas ārlietu ministres Federikas Mogerīni rokās. To, ka viņa, būdama ES Padomē prezidējošās valsts ārlietu ministre, pirmajā vizītē devās uz Krieviju, kuras dēļ tobrīd Ukrainā lija asinis, kaut kā «pareizi» paskaidrot vairs nebūs iespējams nekad. Bet lai nu tā būtu. Jācer, ka cilvēki no kļūdām mācās, un jādomā, ka arī paredzami pastiprinātā interese par F. Mogerīni kundzes, t.i., ES, politiku pret Krieviju darīs savu.
Savukārt Polijas vai Latvijas kandidāta paredzamā nonākšana Eiropadomes jeb ES prioritāšu noteikšanas galvgalī būs sava veida līdzsvarojošais faktors ES attiecībās ar Krieviju. Un, protams, Eiropas stila izlīdzinošs taisnīgums, augsto amatu dodot kādam no austrumu pierobežas. Turklāt ir svarīgi, lai tāpat kā līdz šim Eiropadomes vadītājs būtu no nelielas vai salīdzinoši nelielas valsts jeb bez pastiprināta kārdinājuma kopējā labuma un līdzsvara grožus raustīt uz vienas vai otras lielākās galvaspilsētas interešu pusi. Un tad vēl, protams, ir ES līmeņa labējo un kreiso partiju balansa apsvērums, kas Itālijas un Latvijas vai Polijas kandidāta gadījumā tiek ievērots. Tāpat jaunajā ES vadošo amatu sadalījumā pastiprināta uzmanība ir dzimumu līdztiesībai; pārspīlēti liela uzmanība, bet tā nu tas ir.
Kādam Eiropas ikdienas lietotājam viņa pragmatiskajās darīšanās tas var šķist pārlieku samocīti, citam – par maz ideālistiski gaišās nākotnes mērķiem, bet sausais atlikums ir tāds, ka tā tas vienkārši darbojas. Un «stingrās rokas» alternatīvas mēģinājums topošajā Eirāzijas savienībā, kas it kā cenšas atdarināt ES modeli, balansē starp grotesku un šausmām. Kopš Zevs vērša veidā pielabināja daiļo Eiropu sēsties tam mugurā, tur tā arī ir palikusi un citus iespējamos vedējus acīmredzami ignorē. Maskavas galējās pretenzijas uz «trešo Romu» (jo ceturtajai – nebūt) jau pašas par sevi norāda, ka gadījums ir klīnisks, bet Kremlī izlolotā Eir- āzijas savienības ideja, kas nu tiek iedzīvināta ar brutālu varu, ir maniakāla apsēstība.
Laimīgā kārtā absolūta orku valstība gan tur nav, jo cilvēki Minskā un Astanā, kaut ar dažām «nacionālajām īpatnībām», tomēr mēģina turēties lietišķuma rāmjos. Viegli tas nenākas, jo cara tētiņa ģeopolitiskās un vienkārši varas psihozes kaut kā demokrātiski bloķēt nav iespējams. Var mēģināt tās kušināt un ievirzīt kaut kādā konstruktīvā gultnē, bet tas ir šķībi un nefunkcionāli pašos pamatos.
Tam pretī un pretēja ir Eiropa, kuras būtību nesen izteica Vācijas kanclere Angela Merkele, sakot, ka principā jau Ukraina ir brīva izvēlēties arī Muitas savienību, nevis brīvo tirdzniecību ar ES. Ar varu šeit neviens turēts netiek, jo Eiropa nav vienkārši teritorija, Eiropa ir veids, kā lietas tiek darītas.
Eiropas skatījumā apgalvojums, ka Krievija bez Krimas vai Ukrainas (Abhāzijas, Pie-dņestras...) nav Krievija, ir absurds. Armēnijas piespiešana ar militāru šantāžu «pievienoties» labākajā gadījumā vērtējama kā nesaimnieciska tuvredzība, kāda, tīri ekonomiski vērtējot, ir arī vairāku ģeopolitiskās ietekmes anklāvu un okupēto teritoriju uzturēšana. Tas ir anahronisms un barbarisms, kas grauj iespēju strādāt un pelnīt un pazemo cilvēku. Vai vismaz cilvēku tādā nozīmē, kā tas tiek saprasts un izdzīvots Eiropā.