Pašreizējās tendences gan preču biržās, gan ražotāju un mazumtirdzniecības cenās norāda uz to, ka cīņa ar deflāciju vēl nav galā
Pēdējie Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina par aizvien izteiktākām, uz deflāciju virzītām tendencēm Latvijas rūpniecībā. Saskaņā ar tiem, Latvijas apstrādes rūpniecības uzņēmumi novembrī savu produkciju pārdevuši par 1,3% lētāk nekā pagājušā gada vienpadsmitajā mēnesī un 1,3% – 1,4% liela ražotāju cenu mazināšanās gada izteiksmē ir vērojama jau kopš augusta. Salīdzinājumam – gada pirmajos mēnešos rūpniecības produkcijas cenu kritums bija 0,8% apmērā. Šis samazinājums lielākoties tiek saistīts ar izejvielu cenu krišanos, kas zināmā mērā ļauj cerēt uz kaut kādiem ietaupījumiem ražošanas procesā. Taču vienlaikus tas norāda uz to, ka tirgū ir ļoti augsta konkurence un patiesībā izejvielu cenu samazināšanās vismaz daļēji var būt saistīta ar zināmām galaprodukta realizācijas grūtībām. To, ka tirgus piesātinājums ir augsts, atzīst arī rūpnieku organizāciju pārstāvji. Tādēļ gan izejvielu, gan realizācijas cenu krišanās lielā mērā ir izskaidrojama ar zemu patērētāju aktivitāti.
Protams, visās nozarēs situācija nav vienāda. Lai arī kopumā apstrādes rūpniecībā ir vērojams ražotāju cenu kritums, tomēr 13 no 21 apakšnozares, par kurām ir pieejami dati Centrālās statistikas pārvaldes datubāzē novembrī, rēķinot gada izteiksmē, ir «atzīmējušās» ar pozitīvu skaitli. Tikmēr patēriņa cenu līmenī kopumā var runāt par nulles vērtu inflāciju, tādējādi vidēji statistiskajam iedzīvotājam dzīves dārdzība nepieaug.
Ja runājam nākotnes kontekstā, tad ārējie faktori pagaidām īsti neļauj spriest par viennozīmīgi pozitīviem vai negatīviem scenārijiem. Patlaban galvenais noteicošais faktors ir notikumi pasaules preču biržās, kur cenas aizvien pakļautas lejupejošai tendencei. Turklāt, tā kā pēc pagājušajā nedēļā notikušā ASV Federālo rezervju sistēmas lēmuma paaugstināt procentu likmes ASV dolārs, visticamāk, turpinās nostiprināties, tad spiediens uz dolāros izteiktajām izejvielu cenām palielināsies vēl vairāk, kā rezultātā tās varētu kļūt lētākas. Dolāram vajadzētu kļūt dārgākam arī pret eiro, taču tāpat ir ļoti ticams, ka arī mēs, eirozonā dzīvojošie, vienalga, par izejvielām maksāsim mazāk, jo pieredze liecina, ka cenas preču biržās samazinās straujāk nekā naudas tirgū. Tāpēc var izvirzīt hipotēzi, ka preču biržu norises turpinās deflācijas spiedienu eirozonas, tostarp arī Latvijas, ekonomikā arī nākamajā gadā. Kā tas ietekmēs ekonomisko izaugsmi galvenokārt ir atkarīgs no tā, cik efektīvi būs Eiropas centrālās bankas finanšu stimuli kreditēšanas izaugsmē.
Tomēr ražošanai un ekonomikai kopumā pozitīvs būs dolāra kursa pieaugums pret eiro, kas uzlabos eirozonas ražotāju eksporta potenciālu, turklāt, iespējams, ļaus palielināt arī produkcijas realizācijas cenas. Lielākas ražotāju cenas varētu ļaut cerēt uz lielākiem eksporta ieņēmumiem, bet tie savukārt var veicināt naudas aprites palielināšanos vietējā tirgū, tādējādi ļaujot izsprukt no deflācijas radītās bedres. Ja tas neizdosies, pašreizējie prieki par to, ka varam maksāt mazāk par degvielu, siltumenerģiju un vēl šo to, var pārvērsties sarūgtinājumā, ka valsti atkal pārņem stagnācija.