Valdībai nav iemesla triumfēt gāzes tirgus sakarā, tai būtu kritiski jāparaugās uz sava darba rezultātu.
Ekonomikas ministre Dana Reizniece - Ozola šīs nedēļas valdības sēdē entuziasma pilna ziņoja par dabasgāzes tirgus reformu. Tam sekoja uz tās pašas nots esoši publiski vēstījumi par ļoti svarīgo sperto soli Latvijas drošības un neatkarības stiprināšanai – a/s Latvijas gāze tikšot sadalīta līdz 2017. gada aprīlim. Tomēr, ja paskatās pēc būtības, tad Latvijas valdība pretēji publiskajiem paziņojumiem faktiski lēma nevis par gāzes tirgus atvēršanu, bet gan par tā neatvēršanu līdz jau minētajam 2017. gada aprīlim. Turklāt process norit tik ārkārtīgi samudžinātā veidā, ka pat ļoti rūpīgs tā sekotājs ir jau sen apmulsis starp visām a/s Latvijas gāze privatizācijas līguma, ES direktīvas un derogācijas jēdziena interpretācijām, bet valdības pārstāvji nevis mēģina sabiedrībai dot skaidrību par šo notiekošo, bet kārtējo reizi lemj aiz slēgtām durvīm.
Skatoties no Latvijas gāzes patērētāju pozīcijām, svarīgs īstenībā ir tikai viens jautājums – kad Latvijas patērētājiem būs pieeja alternatīvai gāzei un gāzes brīvā tirgus cenai. No tā, ko lēma valdība, skaidrs kļuva tikai tas, ka līdz 2017. gada 3. aprīlim tādas pieejas nebūs. Tā vietā Ministru kabineta locekļi sāka pilnīgi bezjēdzīgi ņemties ar gāzes aktīvu atsavināšanas jautājumiem – Ekonomikas ministrijas informatīvajā ziņojumā tiek lietots pat tāds jēdziens kā ekspropriācija. Lasot kaut ko tādu, gribas jautāt, vai mēs tiešām runājam par 21. gadsimta Eiropas Savienības dalībvalsti, kas turklāt vēl grasās iestāties OECD, vai arī te ir stāsts par Venecuēlu vai Kolumbiju? Kāda ekspropriācija? ES direktīva neko tamlīdzīgu neprasa. Direktīva prasa, lai mēs jau pirms diviem gadiem būtu izveidojuši gāzes pārvades operatoru, sākuši tā sertifikācijas procesu, taču, kamēr spēkā ir derogācija, mēs varam nenodalīt gāzes pārvades aktīvus un īpašumtiesības no gāzes tirgotāja. Derogācija ir spēkā tik ilgi, kamēr Latvijai, Lietuvai, Igaunijai un Somijai nav izveidojies alternatīvs gāzes savienojums ar kādu citu valsti, izņemot minētās. It kā viss skaidrs, tomēr Latvija prasīšot ES direktīvas skaidrojumu Eiropas Komisijai. Vai ir iespējama vēl nevarīgāka pozīcija? Suverēna Eiropas valsts, ar kuras dalību šī direktīva ir stājusies spēkā, nevis pati pieņem skaidru lēmumu, bet turpina vilkt laiku ar kaut kādu skaidrojumu prasīšanu un muļķīgu «atšaudīšanos», pēc būtības neko nemainot.
Saka, ka saprātīgais nekāpj divreiz uz viena un tā paša grābekļa, bet izskatās, ka Latvijas valdība pa grābekli, ar nosaukumu «gāzes tirgus» turpina dejot jau gadiem. Tā pati sev ir sasējusi rokas, lai kaut ko reāli lietas labā darītu, bet ar atsevišķiem izteikumiem ik pa brīdim tikai turpina kņudināt Latvijas gāzes akcionārus, taču labuma no tā nav nekāda.