Aktieru maiņai nav nozīmes, ja spēlē to pašu prihvatizācijas lugu, ko pagājušā gadsimta 90. gados
Pēdējās dienās valdības pārstāvji Latvijas sabiedrībai aktīvi cenšas iesmērēt ideju – esot ļoti labi, ka 25% akciju no valstij piederošās Citadeles bankas par nenosauktu summu iegādāsies ASV fonds Ripplewood Holdings un vēl 50% nopirks vārdā neminēti investori. Šie investori pēc premjeres Laimdotas Straujumas sacītā esot pasaules augstākā līmeņa finanšu cilvēki, turklāt premjere īpaši uzsver, ka neviens no viņiem neesot no Latvijas. Vai tas ir kaut kāds īpašs sasniegums, ka valdība savas valsts investoriem tā neuzticas? Nav saprotams, ar ko šādu neuzticību ir pelnījusi, piemēram, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra vai Latvijas pensiju fonds. Turklāt pēc premjeres sacītā iznāk, ka valdība neuzticas arī Eiropas Komisijai, kas pārņemtu Citadeles tirgošanu savās rokās, ja mūsu valdība to pa galvu, pa kaklu līdz 30. septembrim nepārdotu jau minētajam Ripplewood Holdings un «pasaules līmeņa finanšu cilvēkiem». Eiropas Komisijai nevarot ticēt, jo nevarot zināt, par kādu cenu tā banku pārdošot. Jājautā, vai tiešām ir iespējams Citadeles banku pārdot vēl lētāk, nekā par pašlaik jau neoficiāli plašsaziņu telpā figurējošiem 65–70 miljoniem eiro? Kāds pamats ir domāt, ka Eiropas Komisija būtu ieinteresēta pārdot Citadeli zem tirgus cenas? Toties visai pamatotas ir aizdomas, ka Eiropas Komisija varētu izvēlēties citus bankas pircējus, nevis tos, kam mūsu valdība slēgtās sēdēs, sabiedrībai neko nepaskaidrojot, piešķīrusi ekskluzīvas Citadeles iegādes iespējas.
Veidojas absurda situācija – valdība neuzticas ne vietējiem Latvijas investoriem, ne Eiropas Komisijai, neuzticas arī sabiedrībai, kuras līdzekļi gandrīz divu miljardu eiro vērtībā savulaik tika iepludināti Parex bankā, bet kas tagad nav pelnījusi neko zināt ne par Citadeles pircējiem, ne par patiesajiem labuma guvējiem aiz tiem, pat ne par precīzu pirkuma summu. Šajā gadījumā, runājot Valsts prezidenta Andra Bērziņa vārdiem, mums valdībai ir vienkārši jāuzticas. Tā vienkārši ir kliedzoša situācija, kad pie varas esošie politiķi izmanto savu statusu, lai pilnīgi necaurspīdīgi rīkotos ar visas sabiedrības īpašumu, bet par to ne ausi neceļ KNAB vai Delna, vai citi, kas savulaik ar lielām pretenzijām uz vienīgo patiesību vismaz vārdos ir aizstāvējuši taisnību un atklātību. Ja reiz tas ir tā, tad atbildīgie politiķi arī šodien var mierīgi turpināt iet jau pa 90. gados iemīto tā sauktās privatizācijas taciņu, pārdodot, kam, ko un kā grib, labi, ka vēl ne par sertifikātiem, toties aizsedzoties ar tiesiskuma, gudras izaugsmes un veiksmes stāsta saukļiem.
Ieguvēji, protams, šādā situācijā ir. Ja tā ir taisnība, ka ekskluzīvas tiesības saņēmušais Citadeles pircējs pirkuma summu ar dažādām atrunām par iespējamo bankas nelikviditāti un mistiskiem zaudējumiem ir nodzinis līdz 65 miljoniem eiro, tad jāatzīst, ka viņam šis darījums sanāks ārkārtīgi izdevīgs. Citadeles nekustamais īpašums pēc mākleru vērtējuma vien jau maksā ap 25 miljoniem eiro, banka strādā aptuveni ar 15 miljonu eiro lielu peļņu – pāris gados investori, lai kas viņi arī nebūtu, būs «pa nullēm» un varēs banku jau par saprātīgāku ciparu tirgot tālāk, bet Latvijas nodokļu maksātājiem no tā tiks jau pilnīgi apaļa nulle. Turklāt par kādiem zaudējumiem vispār ir runa, kas kalpo par šķietamu atrunu, lai investori nolīgto pirkuma summu varētu maksāt pa daļām nez cik gadu garumā? Citadele taču a priori tika izveidota no tā saucamās «labās» Parex daļas! Kopumā situācijā saistībā ar Citadeles tirgošanu ir tik daudz neatbildētu jautājumu un neskaidrību, ka nevar saskatīt nevienu pareizu Latvijas valdības soli. Darījums ir novilcināts līdz pēdējam un ir absolūti necaurskatāms. Pat vienīgais sakarīgais lēmums, ka valstij nevajag nodarboties ar komercbanku biznesu, jo pretējā gadījumā šādai bankai, kā to rāda Hipotēku un zemes bankas piemērs, ir tendence pārtapt par politikai pietuvinātu kredītiestādi, nāk no Eiropas Komisijas. Toties šī lēmuma realizācija notiek nemainīgāko un acīmredzami neizskaužamo Latvijas darījumu tradīciju stilā.
