Vietējais akciju tirgus ir vārgs, jo nevienam jau to nevajag, un nekādas Briseles iniciatīvas te nelīdzēs
Atkal jau saņēmu relīzi no kārtējā Latvijas eiropolitiķa, kurš faktiski aicina Briseli bezjēdzīgi tērēt nodokļu naudu un kropļot mediju tirgu, lai «vērstos pret Krievijas propagandu». Kā jau DB komentāros norādīts iepriekš (02.02. un 04.02.2015.), tā ir politiķu lēta (jēdzīguma, ne izmaksu ziņā) izbraukšana uz populisma rēķina no reāli darāmiem un politiski nepatīkamiem darbiem. Piemēram, ministriju un valdošo politisko partiju ziņā esošo valsts akciju sabiedrību (VAS) padarīšana par to, kam tām ir jābūt – par priekšzīmīgām, profesionālām biznesa organizācijām.
Panākams tas ir «vienkārši» ‒ pārtraucot praksi izmantot VAS par sili valsts budžeta un partijām noderīgu cilvēku piebarošanai. Skaidrs, ka tas ir vienkārši tikai pēdiņās, un par to arī ir runa – gribat izcelties ar proaktīvu, valstiski nozīmīgu politiku? – Lūdzu! Un pievienotā vērtība tam būs arī daudz sāpīgāks pliķis Kremļa murkšķētājiem, nekā jebkāda pretpropaganda spētu dot – ērtāka, likvīdāka finanšu vide darboties gribošajiem, kas dotu jaunas darbavietas un nolaistu tvaiku sociālajai spriedzei, un jēdzīgās lietās iesaistītiem ļaudīm vienkārši būtu mazāk laika jebkādas propagandas niekiem.
Pagaidām tieši Latvijas akciju tirgus stagnē pamatīgi – šogad pirmajā ceturksnī Rīgā darījumu skaits (2192) ir gandrīz trīsreiz mazāks nekā Viļņā un gandrīz piecas reizes mazāks nekā Tallinā. Tāds ir arī biržas darījumu apgrozījums – Viļņā tie ir 2,8 mljrd EUR, Rīgā – 336 milj. EUR. Kaimiņu tirgus un ekonomika ir lielāka, bet ne jau nu astoņas reizes! Attiecīgi varat trīsreiz minēt, kāpēc Latvijā akciju tirgus nešķiet interesants ne investoriem, ne uzņēmumiem.
Latvijas prezidentūra ES virza Eiropas Komisijas iniciēto Kapitāla tirgu savienību, kam vajadzētu veicināt Eiropas biržu aktivitāti un atvieglot šā finansējuma nokļūšanu līdz mazajiem un vidējiem uzņēmumiem. DB skepse šai sakarā jau ir izskanējusi (30.04.2015. u.c.), tomēr jebkurā gadījumā – pat ja Briselē izdomātu nez kādus likviditātes celšanas pasākumus, Rīgā tiem nebūs nekādas jēgas, jo šeit tos nevienam vienkārši nevajag. Pie silēm esošajiem ir labi tā, kā ir.
Citi banku zemo procentlikmju ērā iztiek tāpat, bet tas nebūs mūžīgi. Un ja mēs, latvieši, tiešām esam tik eiropeiski, kā gribam izrādīties, tad ir jāseko arī kopējiem uzstādījumiem par biržās gūstamā finansējuma lomas būtisku celšanu uzņēmējdarbībā. Ja vien politiķiem būtu ausis, lai dzirdētu, tad skaidrā latviešu valodā ekspertu vērtējums ir vienbalsīgs: lielu, nozīmīgu valsts uzņēmumu kotācija biržā spēlē izšķirīgu lomu, attīstot biržu kā kapitāla piesaistes vietu. Tas ir tikai viens, bet ļoti nozīmīgs solis, lai uz vēstures, ne šodienas īstenību varētu attiecināt Dzintara Soduma asredzīgo vērojumu: «Latviešiem patīk pasniegt puķes, saņemt ordeņus un dāvanas, lieliski apbedīt. Bet viņiem grūti izdomāt, kā darīt ko reālu.»