Jāapsver, kā iekasēt peļņas nodokli arī no nerezidentiem, nevis jāmeklē 10 iemesli, lai ar to nenodarbotos
Viena no bēdīgi slavenām īpašībām, ar ko izceļas Latvijas ierēdniecība un arī laba tiesa politiķu, ir tā, ka tā vietā, lai meklētu, kā kaut ko izdarīt, ieviest vai realizēt, parasti galdā tiek celts pēc iespējas vairāk atrunu, kāpēc kaut ko nedarīt. Jau kopš tiem laikiem, kad Latvija vēl tikai grasījās iestāties Eiropas Savienībā, teju vai nokautējošs arguments, pēc kura jebkādas tālāku diskusiju iespējas bija izsmeltas, skanēja: «Bet Eiropas Savienība to neatļaus.» Tā mums savulaik gāja ar tā sauktā nulles nodokļa ieviešanu jeb, pareizāk sakot, neieviešanu uzņēmumu reinvestētajai peļņai, jo tas taču būtu bijis jāskaņo ar Eiropas Savienību! Ne jau velti ir tāda Labvēlīgā tipa dziesma ar vārdiem «Eiropa mūs nesapratīs...», jo katrs izpildīgs ierēdnis un politiķis šos vārdus savā darbības laikā atkārto desmitiem un simtiem reižu. Un atkārto joprojām, kaut arī Eiropas Savienībā esam jau vairāk nekā desmit gadu. Vajadzības gadījumā šai atrunai ir iespējamas modifikācijas, piemēram, OECD mūs nesapratīs, neuzņems, noraidīs, jo galvenais jau, lai tikai nekas nebūtu jādara, jāmaina un varbūt drusku jāpiepūlas. Igauņi ieviesa nulles nodokli reinvestētajai peļņai, un tas viņiem nekādi neskādēja būt Eiropas Savienībā. Starp citu, Igaunija jau piecus gadus ir arī OECD dalībvalsts, pēc šī statusa Latvija vēl tikai cenšas.
Šoreiz konkrētais stāsts ir par Saeimas Budžeta komisijā vētītu ideju, lai nerezidentus «nosēdinātu» Latvijā uz izdevīgiem nosacījumiem, proti, piedāvātu viņiem maksāt Latvijā pievilcīgu peļņas nodokļa likmi un pie viena iegūtu arī savu tiesu Latvijas budžetā. Pēc LTRK aplēsēm, piecu gadu laikā Latvijas budžets šādi varētu iegūt ap 655 miljoniem eiro – naudas summu, par kuru būtu vērts pacīnīties, un nav šaubu, ka būs valstis, kas to darīs, ņemot vērā, ka no 2017. gada spēkā stāsies prasības, kas liks nerezidentiem «piesaistīties» vienai vai otrai valstij. Skaidrs, ka pamatā tiks izvēlētas valstis, kuras piedāvās labākus nosacījumus.
Saprotams, ka ar nerezidentiem ir saistīti arī zināmi riski attiecībā uz tā saukto naudas atmazgāšanu. Par to Saeimas komisijā varēja dzirdēt visai izsvērtus viedokļus gan no FKTK, gan no Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas dienesta. Toties no Finanšu ministrijas bija veseli 10 iebildumi, sākot no tā, ka iniciatīva attiecībā uz nerezidentiem varētu ar papildu jautājumiem apgrūtināt arī rezidentus, pazemināt Latvijas kredītreitingu, sadārdzināt valsts parāda apkalpošanu, līdz pat iespējamai negatīvai reakcijai no OECD vai pat (kādas šausmas!) Eiropas Komisijas. Ir labi zināms, ka tas, kurš grib kaut ko izdarīt, meklē iespējas, kurš negrib – atrunas. Skumji, ka Latvijā joprojām dominē negribēšanas un nedarīšanas pieeja.