Vairāk nekā četrus gadus Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) izmeklē lietu, ko pat prokurors baidās nest uz tiesu
Tā sauktā oligarhu lieta ir jau vairāk nekā četrus gadus veca. Tā iesākās ar vērienīgām kratīšanām un sarunu slepenu noklausīšanos, kas tika nopludinātas medijiem un kulminēja ar eksprezidenta Valda Zatlera Rīkojumu nr. 2, kā rezultātā 2011. gadā tika atlaista Saeima. Tāda vēriena jukas un skandāli Latvijas jaunāko laiku vēsturē līdz tam vēl nebija piedzīvoti. Tā laika KNAB priekšnieka vietniece Juta Strīķe publiski zvērēja, ka viņa skaidri zinot, oligarhu lieta neizgāzīsies. Un ko mēs redzam tagad? Septembra sākumā KNAB prasīja kriminālvajāšanas uzsākšanu pret divām par oligarhiem sauktām personām – Ainaru Šleseru un Aivaru Lembergu, bet prokuratūra secina, ka «patlaban iegūto pierādījumu kopums nerada pārliecību par personu vainu, tāpēc iegūstami papildu pierādījumi». Citiem vārdiem – lieta ir baltiem diegiem šūta. Turklāt pie šādas atziņas nāk nevis tiesa pēc pušu argumentu uzklausīšanas, bet jau prokurors saprot, ka tiesā ar kaut ko tādu nemaz nav vērts rādīties.
Šis fakts liek uzdot ļoti nozīmīgus jautājumus. Pirmkārt, par izmeklēšanas kvalitāti Latvijā. Galu galā bija cilvēki, kas vairāk nekā četrus gadus lietu izmeklēja, saņēma par to atalgojumu, starp citu, dāsnāku nekā Valsts policijā, veica kratīšanas, noteica sankcijas un ar visu to sanāca tikai čiks. Varētu teikt, ka smagos noziegumos aizdomās turētie aizdomas neattaisnoja. Taču tik vienkārši vis nav. Ja tik vērienīga lieta var izgāzties, tad taisnība ir tiem, kas teica, ka tas viss ir tikai politiskais pasūtījums? Vajadzēja kādam iezāģēt, kādu apturēt, izmest no amata, pašam izvirzīties? Ja tas ir tā un KNAB tiešām kalpo tikai kā politiskas izrēķināšanās instruments, tad tā ir ārkārtīgi bīstama tendence Latvijā. Otrkārt, notikušais liek pārdomāt, cik vēl šāda veida lietu ir Latvijā? Piemēram, ar ko ir bijusi pamatota pēdējo gadu vēršanās pret lielu valsts uzņēmumu vadītājiem? Var rīkot krāšņus masku šovus, kas no vienas puses kalpo sabiedrības viedokļa veidošanai, no otras – attaisno represīvo dienestu eksistenci, bet, piemēram, pagaidām nav zināms, ka apsūdzība būtu izvirzīta 2010. gadā aizturētajam bijušajam Latvenergo vadītājam Kārlim Miķelsonam. Šā gada augustā parādījās ziņa, ka izbeigta vairākus gadus ilgusī lieta pret bijušo AirBaltic vadītāju Bertoltu Fliku. Vai tāds pats būs rezultāts arī nesen apcietinātā Latvijas Dzelzceļa vadītāja Uģa Magoņa lietā?
Ja lietas Latvijā tiek risinātas šādi, ir tikai pamatoti, ka gadiem aizdomu ēnā turētie cilvēki Latvijas valsti iesūdz Eiropas Cilvēktiesību tiesā un šīs tiesas ar pompu uzvar. Tikai zaudējumus šajās tiesās solidāri vajadzētu piedzīt no tiem, kas šādas lietas rada un gadiem ilgi uztur. Pats ļaunākais, ka šādā veidā korupcijas apkarošanas jēdziens Latvijā tiek pilnībā degradēts, jo skaļie kompromati nav pat tā papīra vērti, uz kura ir uzrakstīti.