Arī mazo Eiropas valstu pārstāvjiem ir izredzes uz augstiem ES institūciju amatiem, taču to ieguvei svarīgs atbilstošs pretendenta sniegums, nevis tukšas pļāpas.
Lai arī Latvijas ekspremjers Valdis Dombrovskis intervijā Latvijas Radio sacīja, ka nav vīlies par faktu, ka viņu neievēlēja Eiropas Padomes vadītāja postenī, sabiedrībā šī vilšanās, kā liecina cilvēku ieraksti sociālajos tīklos, tomēr bija manāma. Un kā lai tas tā nebūtu, ja pie Valda Dombrovska gaišā tēla radīšanas vismaz Latvijas sabiedrības acīs ir strādāts ne pa jokam. Visu laiku labākais premjers, valsts izvedējs no krīzes, Eiropas līderu ļoti augstu novērtēts un tāpēc tūlīt, tūlīt ieņems visaugstākos un visatbildīgākos Briseles amatus, kļūs par Eiropas Komisijas prezidentu! Hm, nu labi, nekļuva. Tad katrā ziņā kļūs par Eiropas Padomes prezidentu! Nevar būt, atkal nekļuva. Bet vēl jau paliek kāds ļoti liels un nozīmīgs eirokomisāra postenis, kuru Eiropa lūgtin lūdzas pieņemt mūsu Valdim. Kopumā par Valda Dombrovska izredzēm uz augstajiem amatiem tagad palicis tāds ļoti nenopietns iespaids, un galvenā atbildība par šo panākto efektu laikam jāuzņemas Dombrovska partijas biedriem, kas vienmēr publiski sākuši daudzināt un dalīt augsto amatu lāčādu, kamēr pats lācis vēl bijis mežā.
Tuvākās nedēļas parādīs, kā sadalīsies Eiropas komisāru portfeļi nākamajiem pieciem gadiem, taču, pirms kārtējo reizi krist eiforijā par Latvijas pārstāvja izredzēm, derētu atcerēties, ka īstenībā nav lielu un mazu eirokomisāru portfeļu. Būtiski ir, uz ko pats komisārs konkrētajā postenī ir spējīgs. Piemēram, kaut vai fakts, ka par Eiropas Komisijas prezidentu kļuva Žans Klods Junkers, kura pārstāvētā valsts Luksemburga iedzīvotāju skaita ziņā ir vēl krietni mazāka par Latviju, liecina par to, ka visu nenosaka tikai valsts lielums. Protams, par tik svarīgu amatu ieguvējiem ES smagsvariem savstarpējās sarunās pieder galavārds, taču Junkera piemērs pierāda, ka mazai valstij ir izredzes, ja pretendents ir spēcīgs.
Otru Dombrovskim piedēvēto amatu Eiropadomē nule kā ieguva Polijas premjers Donalds Tusks, kurš daudz kritizēts par savām vājajām angļu valodas zināšanām, taču acīmredzot ir spējis pārējos ES līderus pārliecināt, kā defektu pārvērst par efektu. Vēl viens esošajā ģeopolitiskajā situācijā īpaši svarīgs Eiropas portfelis ES ārlietās jau ir piešķirts itālietei Federikai Mogerīni, kuras galvenais trumpis, šķiet, bijis tas, ka viņa ir sociāldemokrātiski noskaņota sieviete. Taču, lai kāds arī nebūtu pats kandidātu atlases process, vismaz Junkera un Tuska vārds augsto amatu kontekstā starptautiskajā vidē tika apspriests jau labu laiku. No tā atliek vien secināt, ka pie šādu amatu ieguves ir jāstrādā ilgtermiņā un ne katra Eiropas līderu pieklājības frāze uzreiz tulkojama kā amata apsolījums Latvijas kandidātam.
Taču, atgriežoties pie nosacīti lielajiem un mazajiem eirokomisāru portfeļiem, jāatceras, ka Latvijas pārstāvim Andrim Piebalgam reiz bija ļoti nozīmīgs portfelis – viņš bija enerģētikas komisārs. Jautājums – cik veiksmīgi viņš to prata nest un kas no tā visa tika Latvijai? Pat Piebalga pašreizējais amats – attīstības komisārs – nav noniecināms. Cita lieta, ka par attīstības komisāra Piebalga darbību tikpat kā nekas nav bijis dzirdams. Sadarbība ar jaunattīstības valstīm nebūt nav mazsvarīga joma, no kā labumu jaunu tirgu rašanā jau sen būtu varējusi gūt arī Latvija, kas pašreizējā Krievijas krīzes situācijā būtu īpaši nozīmīgi. Kur ir Latvijas attiecības ar jaunattīstības valstīm, jaunas Latvijas pārstāvniecības un vēstniecības šajās valstīs? Un tikai nevajag teikt, ka Eiropas komisārs jau tikai kopējam Eiropas labumam vien strādā, jo, kā pierāda britu pārstāvji, intensīvai darbībai savas valsts interesēs arī Briseles amats nav nekāds šķērslis. Kur ir attīstības komisāra Piebalga Māršala plāns jaunattīstības valstīm, piemēram, enerģētikas un atjaunojamo energoresursu jomā?
Attīstības komisārs būtu varējis izcelties arī ar to, ja aktīvi iestātos pret tā saucamo «bīstamo atkritumu tūrismu» uz Āfriku. Taču var, protams, arī pavadīt dāsni apmaksātus ES komisāra gadus kā piektais ratu ritenis, tomēr tādā gadījumā nevajag vainot iedalītos portfeļus, kuru lielumu vai mazumu neizbēgami veido pats komisārs.