Ņemot vērā bāru un restorānu pārāk lielo skaitu Rīgā, iesaku ieviest bāru, kafejnīcu un restorānu limitu – tāpat, kā tas ir daudzviet pasaulē.
Pirms uzsāku savu uzņēmējdarbību jau biju uzkrājis pieredzi, strādājot par bārmeni restorānā Kaļķu vārti un kokteiļbārā-restorānā B – bārs. Strādājot bārā manī bija dzirkstele, darbu darīju ar 100% atdevi un iemācījos darīt arī daudzas jaunas lietas. Septiņu gadu garumā biju pierādījis sevi, jo, lai gan tas nebija mans bārs, es pret to attiecos kā pret savu. Vienmēr esmu gribējis pats savu bāru, un vienā brīdī nāca piedāvājums atvērt Balzambāru. Viss notika pakāpeniski, zobratiņi pamazām salikās, un, iespējams, ja es sevi nebūtu pierādījis iepriekšējos darbos, tad varbūt nebūtu saticis īstos cilvēkus. Manuprāt, svarīgākais, gan strādājot pie kāda cita, gan strādājot savā labā, ir attieksme pret dzīvi, kolēģiem, darbu, priekšniekiem, klientiem, pret visu. Pret otru ir jāizturas tā, kā tu gribētu, lai izturas pret tevi. Tas strādā un galu galā nes pozitīvus rezultātus. Galvenais būt labam cilvēkam, un dažkārt pat nav nozīmes, cik un kādas izglītības esi ieguvis, jo, ja ar tevi nebūs patīkami strādāt kopā, nevienam nebūsi vajadzīgs.
Noturēt savas pozīcijas bāru un restorānu tirgū ir ļoti grūti. Pirmkārt, ir vajadzīga iedvesma, paldies, Dievam, tā mums ir. Otrkārt, vajag nemainīgu kvalitāti un atmosfēru. Treškārt, visu laiku ir jāskatās, kas apkārt notiek, ir jāskatās, kādi jauni produkti nāk tirgū, visu laiku ir jādomā un jāattīstās, visos svētkos ir jārīko mazas ballītes, tematiskie vakari. Bet galvenais, lai noturētu savas pozīcijas, ir kvalitāte un atmosfēra. Svarīgi arī, lai darbinieki būtu smaidīgi, apmierināti ar dzīvi un lai savas problēmas, ja tādas ir, atstāj aiz bāra durvīm. Bet nav vienas formulas, katrai vietai ir kaut kas savs.
Citviet pasaulē ir piemēri, kad pilsētā tiek noteikts kafejnīcu, bāru un restorānu limits. Es domāju, ka to vajadzētu apdomāt arī Rīgas gadījumā, jo, ja kāds, kurš nav bijis ne bārmenis, ne viesmīlis, ne pavārs, ar savu naudas maisu izdomā Rīgā atvērt desmit restorānus, tas ļoti kropļo tirgu. Mums kā mazajiem uzņēmējiem ir ļoti grūti cīnīties ar viņiem. Mēs cīnāmies ar kvalitāti un atmosfēru, kas varbūt nav tam naudas maisam, kurš ir atvēris kafejnīcu un domā, ka nāks tāpat, bet neviens tāpat neies. Ļoti labs piemērs ir aptieka, jo, lai atvērtu aptieku, ir jābūt farmaceita izglītībai un to nevar izdarīt jebkurš. Tad kāpēc bārus un restorānus var atvērt jebkurš? Arī bārs vai restorāns savā veidā ir aptieka – šeit gatavo ēdienus un dzērienus, šeit atbild par apmeklētāju veselību, jo, ja tiks izmantoti nekvalitatīvi produkti, tas var apdraudēt veselību un pat dzīvību. Es uzskatu, ka būtu jāmaina likumdošana.
Piemēram, lai atvērtu savu restorānu vai bāru Itālijā, ir jāizstāv rinda. Daudzviet pasaulē arī ir noteikts, ka bāru, restorānu vai kafejnīcu var atvērt tikai tur, kur jau iepriekš tas ir bijis. Latvijā mēs veram vaļā tur, kur vien ienāk prātā. Mums viss notiek kaut kādā pašplūsmā. Ja paskatās pasaules lielākajā ceļojumu portālā TripAdvisor, kurā pat nav reģistrējušies visi Rīgas bāri un restorāni, bet tomēr tur jau ir reģistrētas apmēram 800 vietas, kas ir ļoti liels skats. Latvijā restorāniem ir augsta kvalitāte, jo katrs cīnās, lai noturētu viesus. Citviet pasaulē restorānos nav tik personiska attieksme, jo tur zina, ka aiz durvīm ir vēl 25 cilvēki, kas grib atnākt, un tur zina, ka tu varbūt atnāc pirmo un pēdējo reizi.
