Pasaule ir dzīvojusi ar deflācijas periodiem visu savu mūžu līdz pat 20. gadsimta vidum. Līdz Lielai Depresijai garie inflācijas periodi nomainīja garos deflācijas periodus, bet mūsu galvās (centrālo baņķieru galvās, droši vien) paliek tikai Lielās Depresijas sūrie laiki.

Neliela deflācijā (0-3%) kā tāda nav nekas slikts – tā maz ar ko atšķiras no nelielas tik visiem patīkamās inflācijas. Bez deflācijas nav iedomājama industriālā revolūcija, jauno high-tech industriju bums, ražošanas efektivitātes kāpums. Kāpēc to neviens nepiemin?

Daudzviet sevi pieteiks deflācija 

Vīruss pamatīgi sašķobījis pasaules tautsaimniecību, un ievērojami audzis risks, ka daudzviet...

Problēma ir tāda, ka centrālām bankām, kuru darbība ir balstīta uz monetāristu teorijām un modeļiem, deflācija ir bīstama, jo var novest pie nekontrolētās deflācijas un deflācijas spirāles kaut kāda ārējā šoka gadījumā (kā, piemēram, Covid-19), kur monetārie transmisijas mehānismi jau nestrādā. Sanāk, ka centrālās bankas vienkārši nezinās, ko darīt. Vispār monetārā politika var ietekmēt pieprasījumu īstermiņā (ar vairākiem "bet"), taču knapi var ietekmēt piedāvājumu. Lielās deflācijas laikā ražotājiem grūti izvērtēt situāciju un nākotni, viņi paredz ekonomiskās aktivitātes mazināšanos, peļņas kritumus, izvēlas samazināt ražošanu. Pieprasījuma pusē notiek līdzīga bilde, cilvēki sāk uzkrāt vairāk, mazāk tērēt utt.

Ieguvēji ir tie, kuriem ir uzkrājumi, jo naudas vērtība pieaug. Kā jau minēju, vēsture rāda, ka efektīvie uzņēmumi bez lieliem parādiem, jaunās tehnoloģijas, modernas industrijas var justies diezgan labi. Zaudētāji ir visi pārējie - parādnieki, neefektīvie uzņēmumi un industrijas, kuras nevar pat nedaudz kāpināt vai turēt stabili cenas. Tie būtu fermeri, resursu ieguves kompānijas, naftinieki, šobrīd arī aviokompānijas. Ja viņus visus, protams, neglābj. Taču tagad problēma ir tāda, ka valstis ir uzkrājušas tik daudz parāda, kas deflācijas laikā kļūst dārgāks (diez vai Keins varēja iedomāties, ka parādi būs tik lieli, kad rakstīja par kontrciklisko fiskālo politiku), ka vairākas valstis principā nevar atļauties vēl vairāk palielināt budžeta deficītu un parādu. Taču tas turpina notikt. Līdz kam tas novedīs – grūti teikt. Parasti hiperinflācijas periodi noved pie deflācijas un otrādi. Var pat teikt citādāk – vēsture parāda, ka tādas ekstrēmās lietas kā hiperinflācija vai liela deflācija nenotiek pašas no sevis un ir iespējamas pie vairāku faktoru "mijiedarbības": ilgstošas bezatbildīgas monetārās un fiskālās politikas + ekonomiskais šoks + neveiksme.

Lai, iestājoties deflācijai, veicinātu inflācijas atgriešanos, tikai ar monetāro politiku nepietiks, jo tā ir neefektīva piedāvājuma puses stimulēšana deflācijas laikos. Jāvēršas pie fiskālās politikas un valsts tēriņiem, stimulējot tādējādi arī privātā sektora investīcijas (ar valsts garantijām, tēriņiem, projektiem, utt.). Jautājums, vai jau nav par vēlu? Jā, naudas printēšana ir viens no veidiem, kā var īstermiņā stimulēt pieprasījumu un radīt "bagātības efektu". BET. Bijušais FRS galva – Bens Bernanke skaitījās viens no galvenajiem Lielās Depresijas ekspertiem, taču kāpēc tad nedz ASV, nedz citas attīstītas valstis neturpināja diezgan veiksmīgus 30. gadu Ruzvelta plānus cīņā ar recesiju (pirmkārt, attīrīt ekonomiku no vājiem un neefektīviem uzņēmumiem, fiksēt algas un aizsargāt reālo darbaspēku, mazināt izejvielu ražošanu / importu)? Vismaz daļēji? Un nedara to tagad, turpinot palīdzēt zombiju uzņēmumiem un dalot naudu bez jebkādas idejas? Par šo tēmu, protams, var diskutēt ļoti ilgi, taču mēs nonāksim līdz neefektīvai valsts pārvaldei tik un tā, ko starp citu arī pārmet Džonam Meinardam Keinsam – fiskālā palīdzība, tā saucamais "welfare state" noved pie valsts aparāta palielināšanas, neefektivitātes un korupcijas.

Vēl viena deflācijas problēma starp citu, ir ekstrēmo politisko partiju popularitāte. Nacisti neatnāca kopā ar hiperinflāciju, bet ar deflāciju. Protams monētai ir divas puses – tādi laiki "ražo" arī izcilus politiķus un līderus, kuru mums trūkst.

Pēc viena mēneša pārtraukuma Latvijā atkal ir atgriezusies neliela deflācija, un augustā patēriņa cenas Latvijā ir sarukušas par 0,2% salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu, liecina Centrālās statistikas pārvaldes publicētā informācija.

Deflācijas atgriešanās Latvijā gan, visticamāk, būs īslaicīga un ir saistīta ar apkures tarifu samazinājumu Rīgā, taču arī straujš cenu kāpums tuvākajā laikā nav gaidāms, un zema inflācija Latvijā saglabāsies vismaz līdz gada beigām. Pēc manām prognozēm patēriņa cenas Latvijā šogad palielināsies par aptuveni 0,5%, savukārt nākamgad inflācija kļūs straujāka un cenu kāpums varētu atkal pietuvoties 2%.

Zemais inflācijas līmenis Latvijā šobrīd ir saistīts gan ar ārējiem faktoriem un it īpaši naftas cenu relatīvi zemo līmeni, gan ar situāciju darba tirgū. Pēc straujā naftas cenas krituma šī gada martā un aprīlī, naftas cenas pasaulē ir stabilizējušās ap 40 ASV dolāriem par barelu. Reaģējot uz to, iepriekšējos mēnešos Latvijā samazinājās degvielas cenas un šobrīd zemo naftas cenu ietekmi redzam arī siltumenerģijas tarifos.

Pašreizējā deflācija uzņēmējdarbības veikšanai kļūst aizvien nedraudzīgāka, radot bažas arī par valsts kopējo ekonomisko izaugsmi.

Tas, ka cenu pieaugums pasaules akciju tirgos ir straujāks par izaugsmi reālajā ekonomikā, šo procesu sekotājiem ir vispār zināma norma. Daudz interesantāka situācija ir tad, kad ekonomikā ir jūtamas stagnācijas izpausmes, taču vienlaikus noticis visai straujš cenas pieaugums pasaules naftas tirgū. Kopš zemākā punkta šā gada janvāra beigās Ziemeļjūras jēlnaftas Brent cena ir gandrīz divkāršojusies, svārstoties ap 52–53 ASV dolāriem par barelu. Šāds pieaugums ir uzskatāms par visai strauju, ja ņem vērā to, ka šobrīd ir visai maz cerību uz to, ka ekonomiskās izaugsmes tempi un naftas patēriņš pasaulē varētu būtiski pieaugt. Vienlaikus varam teikt, ka ekspertu pirms pāris mēnešiem izvirzītās prognozes par naftas cenu 50–60 dolāri par barelu ir piepildījušās, jo tieši tāds cenu līmenis, viņuprāt, bija atbilstošs gan potenciālajai naftas tirgus, gan pasaules ekonomikas konjunktūrai. Tomēr vienlaikus ir vērojamas pazīmes, kas ekonomikai nesola neko labu.

Patēriņa cenas Latvijā augustā salīdzinājumā ar attiecīgo laika periodu pērn samazinājušās par 0,5%, tai esot starp 13 Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm, kurās šajā periodā reģistrēta gada deflācija, liecina ceturtdien publiskotie ES statistikas biroja "Eurostat" dati.

Gada deflācija vēl fiksēta Kiprā (-2,9%), Grieķijā (-2,3%), Igaunijā (-1,3%), Īrijā (-1,1%), Beļģijā (-0,9%), Slovēnijā (-0,7%), Spānijā (-0,6%), Itālijā (-0,5%), Horvātijā (-0,4%), Luksemburgā un Portugālē (abās valstīs -0,2%), kā arī Vācijā (-0,1%).

Tikmēr gada inflācija augustā reģistrēta Francijā (0,2%), Nīderlandē un Somijā (abās valstīs 0,3%), Dānijā (0,4%), Bulgārijā (0,6%), Maltā (0,7%), Zviedrijā (1%), Lietuvā (1,2%), Austrijā un Slovākijā (abās valstīs 1,4%), Rumānijā (2,5%), Čehijā (3,5%), Polijā (3,7%) un Ungārijā (4%).

ES vidēji gada inflācija augustā bijusi 0,4%, bet eirozonā fiksēta gada deflācija 0,2% apmērā.

Savukārt salīdzinājumā ar iepriekšējo mēnesi - jūliju - patēriņa cenas augustā gan ES, gan eirozonā samazinājās par 0,4%.

Februārī eirozonas gada deflācija samazinājusies no 0,6% līdz 0,3%, liecina Eurostat dati.

Pērn februārī eirozonas inflācija sasniedza 0,7%.

Savukārt Eiropas Savienības reģionā gada deflācija februārī sasniedza 0,2%, salīdzinot ar 0,5% janvārī. Pirms gada inflācija reģionā bija 0,8%.

Februārī deflācija vērojama 20 ES dalībvalstīs. Lielākā deflācija vērojama Grieķijā – 1,9%, Bulgārijā – 1,7% un Lietuvā – 1,5%. Savukārt lielākā inflācija vērojama Zviedrijā – 0,7%, Maltā – 0,6% un Austrijā – 0,5%. Latvijā cenas gada laikā nav mainījušās.

Salīdzinot ar šā gada janvāri, gada inflācija sarukusi sešās dalībvalstīs, palikusi esošajā līmenī – četrās, bet augusi – 17 valstīs.

Patēriņa cenas Latvijā oktobrī salīdzinājumā ar attiecīgo laika periodu pērn samazinājušās par 0,7%, tai esot starp 12 Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm, kurās šajā periodā reģistrēta gada deflācija, liecina publiskotie ES statistikas biroja "Eurostat" dati.

Gada deflācija vēl fiksēta Grieķijā (-2%), Igaunijā (-1,7%), Īrijā (-1,5%), Kiprā (-1,4%), Spānijā (-0,9%), Portugālē un Itālijā (abās valstīs -0,6%), Slovēnijā un Vācijā (abās valstīs -0,5%), Luksemburgā (-0,4%) un Horvātijā (-0,2%).

Tikmēr gada inflācija oktobrī reģistrēta Francijā (0,1%), Somijā (0,2%), Dānijā (0,3%), Zviedrijā un Beļģijā (abās valstīs 0,4%), Lietuvā (0,5%), Maltā un Bulgārijā (abās valstīs 0,6%), Austrijā (1,1%), Nīderlandē (1,2%), Slovākijā (1,6%), Rumānijā (1,8%), Čehijā (2,9%), Ungārijā (3%) un Polijā (3,8%).

ES vidēji gada inflācija oktobrī bijusi 0,3%, bet eirozonā fiksēta gada deflācija 0,3% apmērā.

Savukārt salīdzinājumā ar iepriekšējo mēnesi - septembri - patēriņa cenas gan ES, gan eirozonā pieaugušas par 0,2%.

Patēriņa cenas Latvijā pērnā gada decembrī, salīdzinot ar attiecīgo laika periodu pirms gada, palielinājās par 0,4%, reģistrējot astoto augstāko gada inflācijas līmeni no visām Eiropas Savienības (ES) valstīm, par kurām pieejama informācija, liecina otrdien publiskotie ES statistikas biroja Eurostat dati.

Gada inflācija decembrī reģistrēta 15 valstīs, gada deflācija fiksēta 12 valstīs, bet par Lielbritāniju dati nav pieejami

Lielākā gada inflācija decembrī reģistrēta Beļģijā 1,4%, Maltā - 1,2% un Austrijā - 1.1%.

Tikmēr lielākā deflācija fiksēta Bulgārijā - 0,9%, Rumānijā - 0,7%, Kiprā un Slovēnijā - 0,6%.

Lietuvā decembrī reģistrēta gada deflācija 0,3% apmērā, bet Igaunijā patēriņa cenas gada griezumā sarukušas par 0,2%.

Savukārt eirozonā patēriņa cenas decembrī, salīdzinot ar 2014.gada attiecīgo mēnesi, pieauga par 0,2%, kas seko 0,1% kāpumam novembrī.

Arī ES patēriņa cenas gada griezumā palielinājušās par 0,2% pēc tam, kad novembrī tās bija pieaugušas par 0,1%.

Jaunākie Centrālās statistikas pārvaldes dati par patēriņa cenu izmaiņām apstiprina, ka Latvijā cenu dinamiku turpina noteikt Covid-19 pandēmijas izraisītās sekas, norāda Finanšu ministrija (FM).

Patēriņa cenas 2021. gada janvārī samazinājās par 0,5% salīdzinājumā ar pērnā gada attiecīgo mēnesi. Tādējādi ir saglabājusies iepriekšējā gada nogales tendence, kad Latvijā bija fiksēta deflācija. Patēriņa cenu ietekmējošie faktori arī praktiski neizmainījās, un deflācija ir saistīta ar energoresursu cenu kritumu un cenu samazinājumu tajos pakalpojumos, kuri visbūtiskāk cieta no pandēmijas, proti, aviopārvadājumi un izmitināšanas pakalpojumi.

Atšķirībā no pērnā gada patēriņa cenu ietekmējošiem faktoriem, korekcijas cenu izmaiņās šā gada janvārī ieviesa pārtikas un bezalkoholisko dzērienu cenu kritums par 0,1% salīdzinājumā ar pērnā gada janvāri, ko galvenokārt ietekmēja bāzes efekti. Jāatzīmē, ka pērn pārtikas cenas uzrādīja noturīgu kāpumu visa gada garumā un vidējais pieaugums sastādīja 2,4%. Tomēr pārtikas cenas šā gada janvārī salīdzinājumā ar iepriekšējo mēnesi palielinājās par 0,4%, kas liecina, ka turpmākajos mēnešos pārtikas cenu devums gada inflācijā varētu izlīdzināties. Kopumā šā gada janvārī preču patēriņa cenu kritums vidēji bija 1,4%, kamēr pakalpojumu cenas vidēji pieauga par 1,5% salīdzinājumā ar pērnā gada janvāri.

Covid-19 vīrusa uzplūdi pasaules valdībām daudzviet liek lemt par dažādiem ierobežojumiem. Negatīvais ir tas, ka par uzplūdu epicentru kļuvusi Eiropa, kur saslimšanas gadījumu pieaugums ir vislielākais.

Tiesa gan, pozitīvais ir tas, ka mirstība ir mazāka nekā tā bija pavasarī. Lai nu kā – pandēmijas milzīga neskaidrība ir vēl viens trieciens ekonomikai, kas jau drīzumā Eiropā var likt lemt par kādiem papildu stimuliem, kas tautsaimniecības attālinātu no vēl sāpīgākas iegāšanās grāvī.

Piemēram, no Eiropas Centrālās bankas (ECB) līdz gada beigām nu tiek gaidīta tās likviditātes drukāšanās programmas papildināšana vēl par 500 miljardiem eiro, liecina tirgus dalībnieku aptauju rezultāti.

ECB bilances apmērs*

*šogad gaidāms vēl viens straujš ECC aktīvu lēciens Avots: Ecb.europa.eu

Lai apdzēstu jaunāko koronavīrusa ugunsgrēku, Latvija un citas Eiropas valstis atkal ir spiestas ierobežot nozares, kas ir atkarīgas no cilvēku spējas satikties un runāt vienam ar otru klātienē.

Tāpēc ir neizbēgama ekonomiskās aktivitātes samazināšanās 4. ceturksnī. Patēriņa cenās šie notikumi daļēji atspoguļojas jau šobrīd, jo pasaules tirgi jau ņem vērā pandēmijas otrā viļņa efektus. Paralēli turpinās arī pavasarī notikušās straujās ekonomikas "atdzišanas" ietekme uz Latvijas darba tirgu un atsevišķu nozaru uzņēmumu cenu politiku.

Tāpēc oktobris bija jau otrais mēnesis, kad cenu līmenis saglabājās nemainīgs attiecībā pret iepriekšējo periodu. Parasti cenas oktobrī aug diezgan strauji, jo šajā laikā mēdz sadārdzināties apģērbs, kā arī pārtika un bezalkoholiskie dzērieni. Pēdējos desmit gados pārtika oktobrī caurmērā sadārdzinājās par 0,6% salīdzinājumā ar iepriekšējo mēnesi, bet apģērbs un apavi - pat par 1,7%. Pēdējie kļuva dārgāki arī šogad (+3,1%), bet pārtika šī gada oktobrī kļuva par 0,1% lētāka. Transports mēneša griezumā kļuva par 1,1% lētāks, bet mājokļa uzturēšana - par 0,3%. Tāpēc deflācija gada griezumā padziļinājās līdz 0,7%. Produktu grupu datos nav redzami nozīmīgi īslaicīgi efekti, kas varētu izzust novembrī un decembrī, tāpēc deflācija varētu vēl padziļināties.

Norises pasaules preču biržās un darbaspēka sadārdzināšanās Latvijā liek domāt, ka patēriņa cenu pieauguma temps tuvākajos mēnešos varētu paātrināties, trešdien raksta laikraksts Dienas Bizness.

Lai gan vēl salīdzinoši nesen pasaules, tostarp Latvijas, ekonomikas attīstību apdraudēja ieslīgšana ilgstošā deflācijā un ar to saistītā naudas plūsmas ātruma samazināšanās, šobrīd situācija ir būtiski mainījusies. Vēl aprīlī un maijā Latvijā bija 0,8% gada deflācija, uzrādot straujāko cenu samazināšanos kopš pagājušās desmitgades beigām, kad pasauli un Latviju vajāja iepriekšējās finanšu krīzes likstas. Savukārt oktobrī patēriņa cenas gada izteiksmē palielinājušās par 1%, liecina jaunākie Centrālās statistikas pārvaldes dati.

SIA Maxima Latvija komercdirektors Viktors Troicins skaidro, ka cenas precēm ir atkarīgas no ļoti daudziem un dažādiem faktoriem – gan laika apstākļiem, kas ietekmē ražu, gan izejvielu un ražošanas izmaksām, gan situācijas biržās, gan piegādes izmaksām un vēl vairākiem faktoriem. Viena no precēm, kam pagājušās sezonas sliktās ražas dēļ pieaugusi cena, ir cukurs. Tiklīdz pasaules preču biržas saņem ziņu par kādas preces deficītu, tā tirgus dalībnieki cenšas strauji palielināt pirkšanas apjomus, tādējādi veicinot cenas palielināšanos, kas atspoguļojas ne tikai biržas tabulās, bet galu galā arī veikalu plauktos. Tas attiecas ne tikai uz cukuru. Šobrīd visu galveno izejvielu cenas neatkarīgi no tā, vai tās ir saistītas ar pārtiku, rūpniecību vai enerģētiku, tiek noteiktas preču biržās un pēc kotāciju rezultātiem, mainās arī tas, cik plaši tiek atvērts iedzīvotāju maks, norēķinoties par kādām precēm un pakalpojumiem. Bankas Citadele ekonomists Mārtiņš Āboliņš stāsta, ka kopš 2013. gada inflāciju Latvijā pamatā noteica pasaules naftas un pārtikas cenu kritums, kā rezultātā šī gada sākumā Latvijā bija vērojama pat deflācija. «Taču šobrīd naftas un pārtikas cenas pasaulē ir stabilizējušās, un kopš šī gada sākuma, kad naftas un pārtikas cenas nokritās līdz to zemākajam līmenim pēdējo gadu laikā, naftas cenas augušas par aptuveni 50%, savukārt pārtikas cenas par vairāk nekā 10%. Rezultātā inflācija Latvijā sāk pakāpeniski palielināties,» secina tautsaimniecības eksperts.

Oktobrī eirozonas inflācija sasniegusi 0,7%, kas ir mazāk nekā septembrī, kad tā bija 1,1%, liecina galīgie Eurostat aprēķini.

Mēneša griezumā eirozonā bija vērojama deflācija 0,1% apmērā

Eiropas Savienībā inflācija oktobrī sasniedza 0,9% un mēneša deflācija bijusi 0,1%.

Oktobrī lielākais cenu kritums bijis Grieķijā – par 1,9%, Bulgārijā – par 1,1% un Kiprā – par 0,5%. Savukārt augstākā inflācija bijusi Igaunijā un Lielbritānijā – 2,2%, kā arī Somijā – 1,7%.

Salīdzinot ar septembri, gada inflācija samazinājusies 23 ES dalībvalstīs, bet pieaugusi četrās.

Zemakais gada vidējais rādītājs bijis Grieķijā, kur deflācija bija 0,4%, Latvijā – 0,3% inflācija un Zviedrijā – 0,5% inflācija.Savukārt augstākā vidējā inflācija bijusi Rumānijā – 3,7%, Igaunijā – 3,5%, Horvātijā un Nīderlandē – 2,9%.

Patēriņa cenas Latvijā jūnijā salīdzinājumā ar pagājušā gada sesto mēnesi samazinājušās par 1,1%, un Latvija bijusi starp 10 Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm, kur šajā periodā reģistrēta gada deflācija, liecina piektdien publiskotie ES statistikas biroja "Eurostat" dati.

Lielāks patēriņa cenu kritums nekā Latvijā bijis Kiprā (-2,2%), Grieķijā (-1,9%) un Igaunijā (-1,6%).

Vēl gada deflācija fiksēta Slovēnijā (-0,8%), Īrijā (-0,6%), Horvātijā, Itālijā un Luksemburgā (visās trīs valstīs -0,4%), kā arī Spānijā (-0,3%).

Tikmēr gada inflācija fiksēta 17 ES valstīs, no kurām augstākā tā bijusi Polijā (3,8%), Čehijā (3,4%), Ungārijā (2,9%), Rumānijā (2,2%), Slovākijā (1,8%) un Nīderlandē (1,7%).

Lietuvā bijusi 0,9% inflācija.

ES vidēji gada inflācija jūnijā bijusi 0,8%, bet eirozonā veidojusi 0,3%.

Savukārt salīdzinājumā ar iepriekšējo mēnesi - maiju - patēriņa cenas jūnijā ES pieaugušas par 0,4%, bet, bet eirozonā - par 0,3%.

Ekonomiskajai aktivitātei nespējot tikt galā ar deflāciju, naudas drukājamās mašīnas var darboties ar aizvien lielāku spēku

Tādējādi mēs varam aizmirst arī par termiņdepozītu ienesīgumu komercbankās. Lai arī līdz eirozonas kodola labklājībai Latvijai varētu būt mērojams vēl vairāku desmitgažu garš ceļš, attiecībā uz mūsu valsts finansiālo stabilitāti gan viss ir kārtībā un, vismaz raugoties no finanšu tirgus norišu viedokļa, esam gandrīz turpat, kur daudz slavētā Vācija. Protams, arī ar saviem negatīvajiem aspektiem.

Proti, līdzīgi kā finansiāli stabilākajās Rietumeiropas valstīs, arī Latvijā banku depozītu ienesīgums palicis faktiski bez jebkāda ienesīguma un īstermiņa ieguldījumu gadījumā nokrities līdz nullei. Šāds zemo procentu likmju laikmets Latvijā izskatās ierindas iedzīvotāju acīm, savukārt no korporatīvā sektora un valsts finanšu plānošanas viedokļa spektrs ir daudz plašāks un sevī ietver gan būtiskus finansiālus draudus, gan potenciāli lielus ieguvumus. Jautājums, kā uz to skatās.

Kad reiz esi «iekšā», attieksme ir pielaidīgāka, skaidro ES politikas eksperti.

Tāds eirozonas kandidātvalstīm būtisks kritērijs kā inflācija patiesībā sistēmiski nemaz nav tik nozīmīgs elements, Latvijas žurnālistu seminārā Briselē sacīja ekonomikas un finanšu politikas domnīcas Bruegel vadītājs Guntrams Volfs. «Var būt laba un slikta inflācija. Sliktā ir kredītu un patēriņa bums, kas nav ilgtspējīgs. Tādu pirms nesenās krīzes pieredzēja arī Latvija,» sacīja ekonomists.

Cita ES amatpersona, kas nebija pilnvarota runāt visas institūcijas vārdā, komentēja, ka gan Latvijā pašlaik un konkrēti, gan kurā katrā dalībvalstī vēl būtiskāks faktors ir konkurētspēja. Tāpat zināms, ka Latvijā atalgojumam laika gaitā ir visai augstu jāpievelkas pie Rietumeiropas vidējā līmeņa, un bez inflācijas tam nenotikt. ES amatpersona tāpat norādīja, ka arī deflācija nav ilgtermiņa risinājums zemai konkurētspējai.

Daudzviet Eiropā jau deflācija; dažos pasaules reģionos gada inflācija ir tuvu 10, piektdien raksta laikraksts Dienas Bizness.

Šīs nedēļas ekonomikas dati apstiprinājuši, ka septembrī gada inflācija eiro monetārajā reģionā bijusi vien dažas iedaļas virs apaļās nulles – pie 0,3% atzīmes, kas ir zemākais līmenis piecu gadu laikā. Līdz ar to finanšu tirgi turpina satraukties par scenāriju, kad viens no pasaules ekonomikai vissvarīgākajiem reģioniem ieslīdēs deflācijā, par ko liek domāt arī faktiski nemitīgā izejvielu cenu samazināšanās. Daži pat Eiropai cenu tendenču ziņā piesauc ko līdzīgu ASV Lielajai depresijai pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu laikā.

Eiropas Centrālās bankas (ECB) mērķis ir reģiona inflācija 2% apmērā. Tādējādi ir sagaidāms, ka Eiropas galvenie baņķieri turpinās īstenot dažādus nestandarta palīdzības pasākumus tautsaimniecībai, jo ārkārtīgi zemas inflācijas apstākļos tie ir attaisnojami. Nav izslēgts, ka ECB galu galā lems uzpirkt valdību obligācijas, kam gan galvenais opozicionārs ir ietekmīgā Vācija.

Pētot vairākus pārtikas produkta segmentus, novērota gan cenu inflācija, gan deflācija, liecina «Maxima mazumtirdzniecības kompasa» dati par 2018. gada 1. ceturksni.

Latvijai raksturīgo augļu, ogu un dārzeņu PVN likmes izmaiņu rezultātā ir reģistrēta dārzeņu deflācija 16.8% apmērā un augļu inflācija 4.6% apmērā, kas veicina šo preču grupu pārdošanas apjoma pieaugumu. Prognozējams, ka, sākoties ābolu un bumbieru sezonai, augļu inflācija varētu samazināties.

«Arī šogad pārtikas cenu izmaiņas nosaka tendences pasaules tirgos, samazinoties galvenokārt cukura, piena un eļļas izstrādājumu cenai, bet palielinoties olu cenām. Cukura cenu indeksa kritums atstāja ļoti būtisku ietekmi uz cukura cenām Latvijā - šogad pirmajā ceturksnī kritums par - 32.2%. Taču ir jānorāda arī uz to, ka pasaulē ir vērojams liels svārstīgums cukura cenu indeksā un šāds cenu indekss varētu būt īslaicīgs. Turpretī 2018. gada pirmā ceturkšņa vidējā inflācija olām bija 19.6%. Tik liels cenu pieaugums ir saistīts ar piedāvājuma samazināšanos Eiropas tirgos,» stāsta Zane Kaktiņa, «Maxima Latvija» Biznesa analītikas departamenta vadītāja.

Janvārī eirozonas inflācija bija 0,8%, savukārt Eiropas Savienībā – 0,9%, liecina Eurostat dati.

Mēneša deflācija eirozonā janvārī bija 1,1%, bet ES – 0,9%.

Gada laikā inflācija sarukusi 17 ES dalībvalstīs, nav mainījusies septiņās, bet pieaugusi – četrās.

Janvārī gada deflācija novērota Kiprā – 1,6%, Grieķijā – 1,4% un Bulgārijā – 1,3%. Savukārt lielākā inflācija reģistrēta Lielbritānijā un Somijā – 1,9% un Igaunijā – 1,6%. Latvijā gada laikā cenas augušas par 0,5%, kas ir astotais mazākais inflācijas rādītājs starp ES valstīm.

Zemākā vidējā gada inflācija janvārī reģistrēta Grieķijā – mīnus 1%, Latvijā – 0%, Bulgārijā un Kiprā – 0,1%. Savukārt augstākā gada inflācija bijusi Igaunijā – 3,1%, Rumānijā – 2,9% un Lielbritānijā – 2,5%.

Akciju cenas Volstrītā trešdien kritās, bet Eiropas biržās pieauga, savukārt naftas cenas kāpa līdz vairāku mēnešu augstākajiem līmeņiem pēc OPEC valstu naftas ieguves samazināšanas.

Ķīnā jūlijā bijusi gada deflācija 0,3% apmērā, tādējādi Ķīnā deflācija reģistrēta pirmo reizi vairāk nekā divu gadu laikā, savukārt ražotājcenas Ķīnā jūlijā samazinājušās par 4,4%, liecināja valsts statistikas biroja publiskotie dati.

Šie dati seko otrdien publicētiem datiem par Ķīnas eksporta kritumu, kas jūlijā bijis straujāks nekā jūnijā.

Neraugoties uz vājiem Ķīnas ekonomikas datiem, jēlnaftas cenas pieauga un "Brent" markas jēlnaftas cena Londonas biržā palielinājās par 1,6% līdz 87,55 dolāriem par barelu, kas ir augstākais līmenis kopš janvāra. Ņujorkas biržas elektroniskajā tirdzniecībā WTI markas jēlnaftas cena pieauga par 1,8% līdz 84,40 ASV dolāriem par barelu, kas ir augstākais līmenis kopš 2022.gada novembra.

Eirozonas gada inflācija jūlijā sasniegusi 1,6%, kas ir tāds pats līmenis kā jūnijā, liecina Eurostat dati. Pērn inflācija šajā mēnesī bija 2,4%.

Savukārt mēneša deflācija jūlijā bijusi 0,5%.

ES gada inflācija jūlijā sasniegusi 1,7%, kas arī, salīdzinot ar jūniju, nav mainījusies. Pirms gada inflācija bija 2,5%. Mēneša inflācija jūlijā bija 0,4%.

Jūlijā zemākās gada likmes bija Grieķijā – deflācija 0,5% apmērā, Bulgārijā, kur cenas nemainījās un Dānijā, kur inflācija bija 0,4%. Augstākā inflācija bijusi Igaunijā – 3,9%, Rumānijā – 3,4% un Nīderlandē – 3,1%.

Kopumā gada inflācija sarukusi 17 ES valstīs, divās nav mainījusies, bet deviņās – pieauga.

Zemākā vidējā gada likme jūlijā bija Grieķijā – 0,1%, Zviedrijā – 0,7% un Latvijā – 0,8%. Savukārt augstākā gada vidējā likme bijusi Rumānijā – 4,5%, Igaunijā – 3,9% un Horvātijā – 3,7%.

Pandēmijai eirozonā nu komplektā nāk arī deflācija. Patēriņa cenas monetārajā reģionā septembrī gada skatījumā sarukušas par 0,3%, liecina Eurostat provizoriskie dati. Mēnesi iepriekš eirozonas gada inflācija atradās pie -0,2%.

Visvairāk – par 8,2% - gada skatījuma saplakušas enerģijas cenas. Savukārt pamatinflācija, kas izslēdz svārstīgās enerģijas, pārtikas, tabakas un alkohola cenas, eirozonā septembrī atradās pie 0,2%.

Avots: Tradingeconomics.com

Kopumā – reģionam pietuvojusies deflācijas problēma. No modernajām ekonomikas teorijām izriet, ka ilgstošāka cenu krituma apstākļos uzņēmēji un patērētāji sāk gaidīt, ka cenas samazināsies vēl tālāk, un tiek atlikti gan pirkumi, gan investīcijas. Tas galu galā noved pie vēl zemākām cenām, mazākas uzņēmumu peļņas, preču un pakalpojumu pārprodukcijas, algu samazināšanas, kurai seko grūtības ar iepriekšējo parādu atdošanu, darbinieku atlaišanas, bezdarba pieauguma, bankrotiem un vēl tālāka ekonomikas krituma. Attiecīgi no šāda scenārija par visu cenu cenšas izvairīties monetārās stabilitātes sargi – centrālās bankas. Tādēļ arī bezprecedenta eksperimenti ar negatīvajām likmēm un milzu drukāšanas darbiem, kas ietver valstu, uzņēmumu un pārnacionālu fondu parādzīmju izpirkšanu.

Viens no Eiropas ekonomikas izaicinājumiem pēdējos gados ir spītīgi zema inflācija. Pieejamie provizoriskie dati liecina, ka oktobrī tā varētu būt sarukusi jau līdz 0,7% atzīmei.

Šāda patēriņu cenu samazināšanās gājusi roku rokā ar ekonomiskās aktivitātes kritumu. Katrā ziņā, inflācijai jau tagad esot tik zemai un ekonomikai potenciāli pie kādu apstākļu sakritības sabuksējot vairāk, nav izslēgts, ka Eiropas tautsaimniecība tuvināsies deflācijas slazdam.

Sākotnēji varētu šķist, ka patēriņa cenu kritums nav nekas slikts, jo, piemēram, ierindas mājsaimniecības par savu sapelnīto naudiņu varētu nopirkt vairāk. Savukārt biežāk redzamā parādība – inflācija - ir slikta, jo apēd naudas vērtību. Tomēr no modernās ekonomikas teorijas izriet – ja šāda situācija, kad ir vērojama deflācija vai pat tikai ļoti zemas inflācijas gaidas, ieilgtu, tas būtu daudz nozīmīgāks risks tautsaimniecības stabilitātei, jo mazina cilvēku vēlmi tērēt. Proti, ilgstošāka cenu krituma apstākļos uzņēmēji un patērētāji sāk gaidīt, ka cenas samazināsies vēl tālāk, un tiek atlikti gan pirkumi (kādēļ man kaut ko pirkt jau tagad, ja pēc diviem mēnešiem es to varēšu dabūt lētāk un pēc sešiem - vēl lētāk?), gan investīcijas. Tas galu galā noved pie vēl zemākām cenām, mazākas uzņēmumu peļņas, preču un pakalpojumu pārprodukcijas, algu samazināšanas, kurai seko grūtības ar iepriekšējo parādu atdošanu, kreditēšanas krituma, darbinieku atlaišanas, bezdarba pieauguma, bankrotiem un vēl tālāka ekonomikas krituma un tad - viss sākas no gala. Jeb - lielais risks ir, ka šāda deflācijas sniega bumba turpina velties no kalna un cenas un ekonomika sarūk vēl tālāk. Situāciju Eiropā var saasināt arī neizteiksmīgas demogrāfiskās tendences.

Starptautiskais Valūtas fonds (SVF) būtiski koriģējis Latvijas iekšzemes kopprodukta (IKP) prognozi šim gadam, lēšot, ka Latvijā šogad būs straujākā ekonomikas lejupslīde Baltijas valstīs, bet nākamajā gadā atgriezīsies izaugsme un tā būs straujākā Baltijā.

SVF jaunākajā pārskatā par pasaules ekonomikas perspektīvām ("World Economic Outlook") prognozē, ka Latvijas ekonomikā šogad būs kritums par 8,6%, nevis pieaugums par 2,8%, kā tika lēsts oktobrī. Savukārt nākamajā gadā SVF prognozē Latvijas IKP pieaugumu 8,3% apmērā, kas būs straujākā starp Baltijas valstīm.

Tāpat fonds prognozē, ka šogad Latvijā patēriņa cenas samazināsies, proti, būs deflācija 0,3% apmērā, bet nākamgad atgriezīsies inflācija un tā būs 3% apmērā.

Pēc SVF aprēķiniem, bezdarbs 2020.gada beigās Latvijā sasniegs 8%, bet nākamgad samazināsies līdz 6,3%, reģistrējot identisku līmeni kā 2019.gadā.

Tāpat SVF prognozē, ka maksājumu bilances kārtējo maksājumu kontā šogad Latvijā būs deficīts 2,2% apmērā no IKP, bet nākamgad deficīta apmērs saruks līdz 1,5% no IKP.

Foto: AP/SCANPIX/LETA

Vīruss pamatīgi sašķobījis pasaules tautsaimniecību, un ievērojami audzis risks, ka daudzviet sevi pieteiks deflācija.

Mūsdienās tieši deflācija, par ko tiek saukta preču un pakalpojumu cenu samazināšanās, mēdz būt viena no galvenajām lietām, no kurām par katru cenu mēģina izvairīties politikas noteicēji. Ne velti kopš iepriekšējās krīzes tieši deflācijas un ilgstoši ļoti mazas inflācijas draudus ar gigantiskām likviditātes drukāšanas programmām gandrīz nepārtraukti apkarojušas pasaules ietekmīgākās centrālās bankas.

"Deflācijas bīstamība ir tajā, ka tā samazina motivāciju investēt, patērēt un palielina esošo parādu vērtību, padarot grūtāku to atdošanu. Krīzes laikā augoša parādu nasta var būt ļoti destabilizējoša. Tā pasliktina mājsaimniecību un uzņēmumu finanšu situāciju, kā rezultātā pieaug maksātnespējas un palielinās bezdarbs. Tam savukārt ir negatīva ietekme uz noskaņojumu un tad – "tā pa apli"," teic "Bankas Citadele" ekonomists Mārtiņš Āboliņš.

Patēriņa cenām Ķīnā janvārī gada griezumā reģistrēts straujākais kritums kopš 2009.gada otrā pusgada, bet ražotāju cenām kritums fiksēts sešpadsmito mēnesi pēc kārtas, liecina valsts statistikas biroja publiskotie dati.

Patēriņa cenas janvārī valstī gada griezumā sarukušas par 0,8%, kas seko 0,3% deflācijai decembrī. Turklāt deflācija reģistrēta ceturto mēnesi pēc kārtas.

Lai arī deflācija liecina, ka preču cenas kļuvušas lētākas, tā rada riskus plašākai ekonomikai, jo patērētāji mēdz atlikt pirkumus cerībā sagaidīt turpmākus cenu kritumus.

Mēneša salīdzinājumā patēriņa cenas valstī janvārī palielinājās par 0,3%, kas seko 0,1% kāpumam decembrī.

Tikmēr ražotāju cenas Ķīnā janvārī gada izteiksmē samazinājušās par 2,5% pēc tam, kad decembrī tās bija sarukušas par 2,7%. Analītiķi bija gaidījuši, ka ražotāju cenas būs par 2,6% mazākas nekā pirms gada.