Intervija: Indeksi var iet bekot

«Gribu radīt produktus, kas ir citiem ir noderīgi. Ražošana ir līdzeklis, lai to sasniegtu,» intervijā DB saka uzņēmējs, Hanzas Elektronikas dibinātājs un līdzīpašnieks Ilmārs Osmanis.

Pēc elektronikas studijām Rīgas Tehniskajā universitātē viņš sāka mācīties aspirantūrā un strādāt par pētnieku. No zinātnieka ikdienas viņam nav patikusi izjūta par pētniecības atrautību no dzīves. Deviņdesmito gadu sākumā neilgi strādājis elektronikas rūpnīcā Lielbritānijā, tad atgriezās Latvijā un drīz sāka veidot savu biznesu. Uzņēmēja «jaunākais bērns» – šķidro kristālu displeju ražotne EuroLCDs – dibināta 2012. gadā, tomēr pēc uzņēmēja teiktā tā vēl ir start-up fāzē. «Diez vai šo lietu būtu sākuši, ja zinātu, ko tā prasa,» I. Osmanis pasmejas tā, ka var saprast – tam jaunajam, kas daudz ko prasa, ir arī liela vilkme.

Kāda ir pašlaik jūsu saimniecība?

Vienkārša (smejas). Ir Hanzas Elektronika ar visiem uzņēmumiem, kas ir grupā. Otrs projekts ir EuroLCDs – tagad jau ar diviem uzņēmumiem.

Kas ir Hanzas Elektronika grupā?

Sākumā mums bija rūpnīca Ogrē. 2007. gadā sākām ražošanu Ventspilī. Tajā pašā gadā iegājām Zviedrijā, bet tur pēc diviem gadiem nolēmām pārdot uzņēmumu, jo krīzes laikā nevarējām visu nomenedžēt. Krīzes vadība prasīja daudz resursu. Investori vairs negribēja turpināt atbalstīt to uzņēmumu. Sākums – pirmie divi gadi – bija ļoti normāls, bet trešajā gadā, krīzes laikā, parādījās dažādas problēmas, un nolēmām, ka tur nav perspektīvas. Pašlaik plānojam veidot vēl vienu uzņēmumu Rīgas tuvumā.

Tad pašlaik visa jūsu saimniecība ir Latvijā.

Jā. Ārpus Latvijas nekā nav. Neliela investīcija ir palikusi Zviedrijā, bet tur mēs aktīvi nedarbojamies. Bizness ir Latvijā. Vispārīgi runājot, ir divas iespējas – var mēģināt paplašināt biznesu vai attīstīt to, kas iet labi, lai ietu vēl labāk. Mēs pašlaik vairāk ejam otrajā virzienā un papildus nedaudz paplašināmies.

Kas ir tas, kas iet labi?

Bizness mums iet labi. Pagājušajā gadā tas pieauga par 44%, šogad arī izskatās, ka būs kādi 20% klāt.

Apgrozījums?

Jā. Arī peļņa proporcionāli aug. Pērn [apgrozījumā] pārvilkām pāri 10 miljoniem eiro. Mums likās: ja ieejam eirozonā, tad mums vajag tādu normālu ciparu pārdošanā (smejas). Tas nenozīmē, ka... Patiesībā mums kā uzņēmumam vajadzētu būt lielākam.

Kāpēc?

Hanzas Elektronika ir līgumražotājs, un mūsu bizness ir reģionāls, nevis globāls. Mūsu mājas tirgus ir Baltija un Ziemeļvalstis. Lielāki uzņēmumi, kam ir apjomīgi iepirkumi elektronikas shēmām, skatās, lai pretī būtu diezgan liels piegādātājs. Pašlaik spējam darīt laimīgus vidēji lielus uzņēmumus, bet pie pašiem lielākajiem netiekam, jo esam par mazu. Mums ir 10 milj. eiro apgrozījums, bet vajadzētu tikt virs 20 milj. Tikai divreiz lielākiem (pasmejas).

Tad mēs varam pakāpties vienu stāvu augstāk. Tomēr arī tagad nevar sūdzēties. Mums ir ļoti labi klienti. Ar gandrīz visiem, ar kuriem esam sākuši strādāt, sadarbību arī turpinām. Varbūt kāds klients ir atkritis, piemēram, pirms diviem gadiem viens bankrotēja. Jārēķinās, ka šad tad ir pa kādam kritušajam.

Kas ir jūsu klients?

Hanzas Elektronikas biznesā klients ir uzņēmums, kam ir [elektronikas] produkts, kuru vajag ražot. Ar lielāko daļu klientu esam noslēguši konfidencialitātes līgumus, tāpēc [publiski] varu minēt tikai dažus piemērus. No Latvijas uzņēmumiem mūsu klienti ir Mikrotīkls, Vendon, Plocmatic. Mūs ir uzrunājis arī Air Dog. Mēs sakām «jā». Tas nekas, ka produkts vēl ir izstrādes stadijā.

Mums ir divi labi klienti Lielbritānijā, Norvēģijā vēsturiski ir vairāki stabili, tagad būs vēl kāds jauns klāt, Somijā ir stabili klienti. Daudz jaunu klientu vienlaikus mēs nevaram paņemt. Gadā augam par vienu jaunu klientu Ogrē un diviem – Ventspilī. Tāds ir mūsu plāns, vairāk mums nevajag. Protams, lai tos trīs dabūtu, ir jāstrādā ar vairākiem.

Kāpēc vēlaties attīstīt darbību Rīgā?

Vēlamies izveidot inženierijas centru, un te ir lielākas iespējas piesaistīt darbiniekus. Rīgā notiek studijas un ir lielāks darba tirgus. Ogrē mēs tik daudz [speciālistu] nevaram rekrutēt. Ventspilī gan situācija ir strauji uzlabojusies, jo augstskola ir sākusi mācīt elektronikas inženierus. Visticamāk, centru veidosim Mārupes pagastā, jo Rīgā ir grūti atrast labu vietu, kur ieperināties.

Savulaik teicāt, ka Rīgu neizvēlējāties ražotnei, jo nosacījumi nebija pretimnākoši.

Lielražošanai Rīgu neizvēlētos. Tāpat kā toreiz lūkotu pēc lielākām pilsētām 50 km rādiusā ap Rīgu – uz Siguldu, Ogri, Jelgavu, varbūt arī Jūrmalu, tomēr drīzāk ne, jo arī tur nebūtu attiecīga darbaspēka.

Kas notiek ar EuroLCDs?

Tas ir cits stāsts. Tas ir vērsts uz pilnīgi jaunu produktu ražošanu. Kaut gan ir arī rūpnīca, taču pamatdarbs – radīt inovatīvus produktus.

Kā izdomājāt sākt EuroLCDs?

To es neizdomāju. Mūsu zviedru partneris nāca ar šo ideju, un es «pavilkos» līdzi. Viņam bija patentu portfelis no ASV.

Kādus produktus ražosiet?

Produkti pieder šķidro kristālu displeju grupai. Divi svarīgākie produkti, ko grasāmies ražot, ir bistabilie displeji un telpiskā attēla, tā sauktie 3D displeji. Bistabilais displejs faktiski ir stikls, kurā var ieslēgt noteiktus segmentus, uzzīmēt kaut ko. Tas ir displejs, kam nevajag pievadīt elektrību. Bistabilie displeji ir labi, ja ir nepieciešams nodrošināt informāciju arī elektrības traucējumu laikā. To var izmantot, piemēram, transporta organizācijā: kāda sarežģītāka situācija, no rīta zīme rāda, ka viena josla pa labi, pārējās taisni, bet pusdienlaikā zīmes saturs mainās. Otrs svarīgākais virziens, kā jau teicu, ir 3D displeji.

Kur tos var izmantot?

Medicīnā. Kad jūs aizejat pie daktera un viņš skatās ar ultraskaņas aparātu, kur ir nierakmens vai kas cits, var redzēt attēlu it kā no sāniem, bet ar 3D var redzēt trīs dimensijās. Tas nav pilnīgi jauns projekts [pasaules mērogā], bet tas ir diezgan ilgi nostāvējis plauktā, un mēs to gribam restartēt. Jūtam, ka ir interese no dažādām pusēm. Piemēram piezvana no Korejas LG Elektronics, vaicā: kad varēs dabūt vienu ierīci?

Kā šis projekts virzās?

Iet uz priekšu. Šis ir gadījums, par kuru var teikt, ka labāk nezināt, cik daudz resursu tas prasīs, citādi nekad tur neietu. Pašlaik esam pusei pāri, bet virzās smagi. Tehniski ir lielas problēmas. Piemēram, sākumā bija optimisms, ka Latvijā dabūsim visus speciālistus. Pusgadu mēģināju, bet nesanāca. To darbu nācās atdot uz Vāciju.

Cik maksās viens aparāts?

Ui, sākumā būs dārgs. Negribu pat ciparu teikt.

Ar cik nullēm?

Kādi 20–30 tūkst. eiro aparāts plus integrācijas paka, lai var pieslēgt.Aparāts ir uz tehnoloģisko iespēju robežas, ko viens mazs uzņēmums var uztaisīt. Man patīk šis izaicinājums. Ir arī vēlme uztaisīt šo aparātu.

Esat diezgan bieži izteicies par inženieru, tehniķu, par darbaspēka trūkuma dažādiem aspektiem.

Nu jā, vaimanāt jau katrs var. Es arī reizēm to daru (pasmejas). Domāju, ka problēmas iemesls ir tas, ka proporcionāli pārāk maz cilvēku izvēlas mācīties šajā jomā. Ap mums biezā slānī ir mūsdienu tehnoloģijas. Esam apkrāvušies ar visādiem aparātiem, mums visiem ir datori, mums visiem vajag perfektu elektrisko tīklu. Aizejot mājās, gribam, lai automātiski temperatūra regulējas, lai uzskaite strādā. Aizejat pie daktera, tur pilns ar moderniem aparātiem. Iekāpjam automašīnā – tas pats. Iebraucat servisā. Kā nesaprotat, kas manai mašīnai kaiš? Visur pretī ir vajadzīgs elektronikas inženieris. Mums apkārt elektronikas ir daudz vairāk nekā speciālistu, kas prot ar to tikt galā.

Es nemaz nerunāju par ražošanu, kas arī vēlas attīstīties. Turklāt tai ir objektīvas iespējas attīstīties. Taču ļoti daudz kas atduras pret to, ka nav cilvēku. Es nerunāju tikai par savu uzņēmumu. Kāpēc nevarētu katru gadu 5–10 jauni uzņēmumi rasties šajā jomā? Tam vajadzētu tā notikt. Kaut kas jau notiek. Piemēram, Air Dog ir uzņēmums no elektronikas jomas. Taču iespēju ir daudz vairāk.

Kā jums liekas, kāpēc maz izvēlas? Jūs savulaik izvēlējāties.

Tolaik bija mazāk iespēju. Mani interesēja elektronika. Biju skolas laikā salasījies grāmatas. Man bija arī hobijs, kaut kādus audio pastiprinātājus sāku būvēt. Viss sākas no kaut kādas aizraušanās. Tajā laikā bija mūzika, skaņu iekārtas. Tagad robotika visu velk.

Man liekas, ka problēma ir tajā, ka inženieris vienmēr ir licies tāds nabadziņš, kam maksā mazu algu, un viņam viss kaut kas ir jādara. Es domāju, ka tas ir tāds noskaņojums šeit (rāda galvu), bet tas jau tā nav. Vajag drusku plašāk skatīties uz dzīvi un karjeru.

Kāpēc mēs iestājāmies ES? Lai būtu brīvība, tajā skaitā – arī pārvietoties. Par to arī cilvēki balsoja – ka var baudīt brīvību dažādās formās. Tad ko tur vaimanāt, ka tūkstoši aizbrauc? Viņi var aizbraukt uz Vāciju, Spāniju, Īriju pastrādāt. Tā ir vērtība. Nevajag vaimanāt. Viena daļa atbrauks atpakaļ, daļa ne. Nu, samazināsies iedzīvotāju skaits. Kādam no tā labi? Slikti? Es nezinu.

Runājot par inženieriju, tā ir pasaulē vajadzīga joma. Daudzi domā, ka pašlaik visu ražo Ķīnā. Tāds iespaids rodas, ja apskati jebkuru aparātu. Otrā pusē rakstīts Made in Chine. Tomēr globāli joprojām to pašu šķidro kristālu jomā attīstība izskatās šādi: Eiropā notiek izgudrojumi, agrā komercializācija notiek ASV, bet vēlā komercializācija – Āzijā. Šajās rūpnīcās viss ir nācis no Eiropas caur ASV, varbūt arī caur Japānu. Tomēr sākotnējie izgudrojumi nāk no Eiropas, daudz kas no Kembridžas, no Holandes, Šveices – tie ir centri, kas virza attīstību.

Kur Latvija šajā ķēdē atrodas?

Latvija stāv un skatās, kā tas viss notiek. Pa lielam nepiedalās (smejas). Tagad ar EuroLCDs gan Latvija ir iebridusi šajā tirgū – Ventspilī atrodas Eiropā lielākā šķidro kristālu displeju ražotne.

Kas vajadzīgs, lai ražotu šķidro kristālu tehnoloģiju produktus?

Ļoti daudz zināšanu un jābūt šajā biznsā ieštepselētam. Viens pats neko nevar. Vajag sadarbības partnerus, jāpazīst profesionāļi. Cilvēkam jābūt absolūti ķertam vai ... Mums ir tā pa vidu. Viena daļa no šīs idejas ir mazliet traka, tomēr kāpēc nepamēģināt, neviens jau nav teicis, ka neveiksies.

Cik traka tā ideja ir? Vai jums ir kāds vēsturisks salīdzinājums?

Vēsturiski un Latvijas kontekstā to varētu salīdzināt ar pirmo fotokameru un lidmašīnu. Tur bija viens izgudrotājs, kam to vajadzēja. Tagad visi ar to lepojas, bet tolaik tas bija viens izgudrotājs.

Ko vēl bez zināšanām vajag?

Zināmu uzņēmību. Jābūt arī finanšu iespējām - vai nu kādiem investīciju fondiem, vai pašu naudai. Ja esi tehniski gana gudrs, tad jau kaut ko nopelnīt vari, vienalga, ko tu dari. Tomēr tas var nebūt pietiekami, lai izdarītu lielākas lietas.

Vai vēl kādus citus resursus?

Nekādus dabas resursus nevajag. Šī ir augsto tehnoloģiju joma, kur neko nevajag. Daba netiek svilināta.

Cik rūpīgi sekojat līdzi Latvijas viedo stratēģiju koncepcijai, un ko par to domājat?

Eiropas Savienībai ir vajadzīga kaut kāda koncepcija, kā attīstīt industriju. Lai nacionālās valstis, kam iedod kāpostu, lai tās to izmantotu lietderīgi – gan Austrumeiropas valstis, gan arī citas. Nevajag jau tikai skatīties uz jaunajām dalībvalstīm. Grieķija visus ES fondus iztērēja, lai savus vēsturiskos pieminekļus sakoptu. Līdz ar to viņiem nekāda rūpniecība nav radusies. Viņi tikai uz tūrismu var pelnīt, ja var. Tas, kā rādās, nevar ekonomiku uzturēt. Vajag ražošanu arī. Negatīvs piemērs ir arī Spānija, kur daudz tika ieguldīts nekustamā īpašumā. Par miljardu uzbūvēja lidostu, un tagad tā stāv jauna un tukša. Tie ir piemēri, kur nauda tiek nesaprātīgi ieguldīta. Ir citas valstis, kur tas tiek pragmatiskāk darīts. Ziemeļvalstis, Dānija, Somija varbūt. Tur gan viņiem tagad domas dalās: vai tik lielu valsts atbalstu vajadzēja dot Nokia. Taču bizness nekad nav 100% garantēts.

Vārdu sakot, ir vajadzīga kaut kāda attīstības stratēģija, un gudrību un zināšanas attīstīt ir pats labākais, ko var darīt.

Kas vajadzīgs, lai Latvija spētu izmantot iespējas un attīstītu inovatīvus uzņēmumus? Līdz šim dažādos indeksos vērtējumi ir samērā zemi...

Nevajag jau sevi šaustīt par indeksiem. Lielākā daļa indeksu vērtē pašsajūtu, priekšstatus. Ko jūs domājat par sevi? O, ļoti slikti (smejas). Skaidrs, tik un tik punkti. Pēc tam izlasām – ai, cik zemu esam novērtēti un jūtamies vēl sliktāk. Vajag padomāt: ja jūtamies labi, tad tā arī vajag teikt. Mēs jūtamies labi. Ejat jūs visi bekot ar saviem indeksiem.

Jūsuprāt, nemaz tik slikti nav?

Domāju, ka objektīvā realitāte ir labāka, nekā mēs izjūtam. Nu, padomājiet! Kaut vai tā jaunā kompānija – Air Dog! Baigie malači! Jauni cilvēki, droši vien nepaskatījās to indeksu un viņiem šķiet, ka viss ir kārtībā, ka var apgāzt kalnus. Un apgāž arī. Viss taču ir subjektīvi.

Par savu biznesu varu teikt, ka mūsu uzņēmums Baltijā un Ziemeļvalstīs ir top trīs līgumražotājos pēc tā, ko varam izdarīt, pēc potenciāla. Esam specializējušies elektronisko shēmu izgatavošanā. Mēs darām arī papildu lietas, bet pamata darbs, vienkārši izsakoties, ir salodēt shēmu. Tas ir mūsu darbs. Mēs to darām gana labi. Mums vienīgajiem no ražotājiem Latvijā ir medicīnas iekārtu ražošanas sertifikāts ISO 13485. Baltijā šāds sertifikāts ir kādiem četriem vai pieciem. Tas nozīmē, ka mūsu kvalitātes sistēma ir atzīta par atbilstošu. Pie mums pirms kāda laika atbrauca viena kvalitātes audita kompānija, lai veiktu pārbaudi, un mēs ar pirmo reizi izgājām šo auditu. Viņi vēlāk atzina, ka nav daudz kompāniju, kas uzrāda tik labu rezultātu – ieguvām ap 90 punktu.

Līdzīgas ražotnes pēc kvalitātes un iespējām – viena ir Norvēģijā, viena – Zviedrijā, citu nav. Mums bija sarunas ar Schneider. Viņi būtu ieinteresēti sadarboties ar mums, bet pagaidām esam par maziem, kaut arī darbu varētu izdarīt labāk.

Cik prasmīgi Latvija spēj izmantot iespējas biznesa attīstībai, ko paver ES nauda?

Domāju, ka nevar sūdzēties. Kad fondi parādās, tad aktivitāte ir augsta – nosvilina līdz pēdējam un ātri (smejas). Manuprāt, organizatoriski tiek galā. Jautājums: ko ar to sasniedz? Tas ir kas cits. Tad jau jārunā par politiku un periodiem, kas kad tika darīts pareizi un nepareizi. Domāju, ka līdz šim pārāk daudz no naudas aizgāja resursu ietilpīgai rūpniecībai un pārāk maz – augstajām tehnoloģijām. Kaut kādā galā tiekam, bet vēl joprojām neprotam par šo naudu attīstīt zināšanu ekonomiku. Te gan varbūt jāsaka – nepratām. Tagad arvien vairāk sākam par to domāt un nodarboties. Tikai viens piemērs. Pirms krīzes nauda tika iedota septiņām betona rūpnīcām. Krīzes laikā visas jautri bankrotēja. Nu, kāda tam bija jēga?

Varbūt nezināja, ka būs krīze un ka tās bankrotēs.

To, ka tas [būvniecības] sektors ir pārkreditēts, pārfinansēts un pārdedzināts, to zināja. Es, piemēram, Kalvītim jau tolaik teicu, ka ir nepareizi likt iekšā sektorā, kas jau tāpat iet uz urrā. Tas ir tāpat, kā liet ugunī eļļu. Jūs taču redzat, cik jums ir liela ekonomika un cik procenti no tās ir celtniecība. Jebkurš normāli domājošs ekonomists pateiks, ka neproporcionāli daudz nāk iekšā kredītu nauda un ka burbulis sprāgs. To visi zināja. Visi, kam ir kaut kas galvā. Ja politiķi tajā laikā to neredzēja, tad viņi bija ar apšaubāmām spriešanas spējām vai aizmālētām acīm. Betona rūpnīcas nenogrāva krīze, bet gan hipertrofēta attīstība.

Vai jūs pašlaik startējat ES programmās?

Jā, ik pa laikam. Kad nauda ir, tad mēģinām grantus dabūt.

Vai esat arī kompetences centros?

Jā, tajā piedalāmies ar EuroLCDs. Jāsaka, ka šajā programmā daudz enerģijas tika izšķiests, lai sakārtotu programmu, kas tika nepareizi iesākta. Pa ceļam valsts aparāts darīja muļķības; katrs centās parādīt, cik viņš ir svarīgs amatā, nevis sakārtot programmu, lai tā dotu labumu ekonomikai.

Vai šī programma būtu jāturpina?

Jā. Manuprāt, kompetences centrā pati industrija beidzot ir saklāsterojusies. Uzņēmumi sāk sadarboties savā starpā. Mēs sākam cits ar citu runāt par būtību, nevis skatīties ar skaudību – ek, viņam iet vai neiet. Pārgājām no latviskās mentalitātes uz sadarbības mentalitāti. Uzstādījums bija šāds: lai atbalstu dabūtu, ir jāsadarbojas. Esam attīstījuši veidu, kā tas strādā, ieviesuši kaut kādas ētikas normas. Centrs arī uzņemas atbildību par projektiem, kas pie mums atnāk, lai tie būtu kvalitatīvi. Līdz ar to nenotiek naudas izzagšana vai izsaimniekošana. Ir veiksmīgāki vai mazāk veiksmīgi projekti, bet, ja saredzam, ka ir vēlme iedzīvoties no tās naudiņas, vai kāds pieteicējs neizskatās godīgs, tad mēs tos neņemam pretī.

Jums ir ētikas kodekss?

Tas nav gluži ētikas kodekss, drīzāk vadlīnijas, kā mēs projektus akceptējām. Kad dibinājām kompetences centru, tad akcionāri akceptēja šīs vadlīnijas. Tajās ir aprakstīts, kādos gadījumos projektus noraidām, lai strīdus gadījumā būtu uz ko atsaukties. Tā ir mūsu kompetences centrā, es nevaru teikt, kā citos.

Kā ar sadarbību ar zinātniekiem?

Tas ir klasiskās Latvijas lietas, par ko visu laiku mēģinām runāt. Kas ir tie zinātnieki, ar kuriem sadarboties. Daudzi runasvīri ir nākuši no LZA laikiem. Vienai daļai liekas, ka «mēs esam zinātne, jūs tur – rūpnieki, ražošana». Modernajā pasaulē tā nav. Zinātne ir daļa no ekonomikas. Maz ir valstu, kur ir valsts finansēta zinātne. Tāpēc jau notika bļaušana ap BIRTI. Daži ļauži iedomājās, ka mēs esam zinātne, jūs – visi klausīsiet, ka mēs esam gudrie. Mums ir gājis slikti, tagad vajag citādi, un tad ies labi. Tas ir par to pašu uztveres indeksu. Mums neiet slikti. Var objektīvi pierādīt, ka neiet slikti.

Ko jūs minētu kā faktus?

Eurostat jaunākie dati liecina, ka Latvija pēc IKP uz vienu iedzīvotāju ir noķērusi Ungāriju un ka drīz varētu panākt Poliju. Ja Polijai IKP pieaugums ir viens procents, bet mums – divi vai trīs, tad mēs pēc gada to noķeram.

Var paskatīties arī 10 gadu griezumā. Tagad Latvijā dzīves līmenis ir ap 63% no ES vidējā; iestājoties ES 2004.gadā, tas bija 37%. Padomājiet, kāda ir attīstība! Nu labi, jārēķina, ka vidējais līmenis ir mazliet nokrities, jo iestājās Rumānija un Bulgārija. Tomēr Ungārijai iestājoties šis rādītājs bija 70%, un tāds tas ir arī pašlaik. Ungārijas ekonomikā ir darītas visas tās lietas, ko mums mēdz ieteikt: ka vajag savu valūtu, ka vajag ierobežot ārvalstu bankas, ka vajag konvertēt aizdevumus un vēl šo to. Paskatieties: kur viņi ir tikuši?

Salīdzinājumam paņemiet Baltijas valstis. Vai nepietiek ar 4% IKP kāpumu gadā, ja Eiropā vidēji ir viens? Kas ir slikti? Kāpēc kaut kas jādara citādi? Ok, gribam tik un tik no IKP zinātnei, tik un tik – medicīnai. Ja katrs maksātu divreiz lielākus nodokļus, tad to varētu.

Vai jūs piekristu maksāt lielākus nodokļus, lai vairāk tiktu zinātnei?

Nezinu, vai tas atmaksātos. To tik viegli nevar atbildēt. Jautājums: ko zinātne dod? Vai zinātne ir sekmējusi ekonomiku un biznesu? Parādiet kādu izgudrojumu, kas Latvijā ir radījis ekonomisku efektu! Manuprāt, Latvijā daudz reālāk ir attīstīt vidēja lieluma biznesu, paskatīties, kas ir vajadzīgs, lai būtu sekmīgs augsto tehnoloģiju vidējais bizness jomā.

Mēdz teikt, ka tukšā vietā nekas nerodas. Vai jūs tam piekrītat?

Nav taisnība. Var rasties. Vajag labu ideju un cilvēkus, kas nenobīstas. Apple radās tukšā vietā. Vozņaks ar Džobsu garāžā uztaisīja pirmo verķi. Tur nekā nebija. Kaut gan tā nosacīti bija tukša. Apkārt bija ASV tehnoloģiskās augstskolas.

Domāju, ka jauna ideja var rasties ne tikai zinātniskos institūtos, bet arī ārpus. Tomēr ir nepieciešama atbalstoša vide, lai, ilgi nemeklējot, var atrast, kas izgatavo to, to un to. Vai ir gatava piegādes ķēde? Vai ir kāds ražotājs, kas var to ražot? Ja, piemēram, Latvijā to nevar izgatavot un jābrauc uz Vāciju, tad tas kļūst par biznesu Vācijai, nevis Latvijai. No tāda viedokļa ir jāmācās ražot tajās jomās, kur mums ir zināšanas un kur ir cilvēki, un jomās, kur ir laba ražošana, jāgudro jauni produkti.

Domāju, ka šī izšķiršanās, ko attīstīt, ir līdzīga dilemmai, vai līgumražošana ir laba lieta Latvijai.

Kā ir jūsuprāt?

Nē, nu es nezinu (smejas). Es tajā jomā strādāju, un mani pilnīgi apmierina, kā tā attīstas. Elektronikas jomā līgumražošanā reģionālais tirgus ir ārkārtīgi liels, un mēs esam ļoti maziņi tajā. ES tirgus līgumražošanā [elektronikā] ir ap 20–30 mljrd. eiro. I-phone un citas ierīces – viss tiek izgatavots pie līgumražotājiem. Līdz ar to ir iespēja strauji augt.

Vai jums nav ambīciju, lai uz produkta būtu rakstīts: ražots Hanzas Elektronikā?

Hanza nekad nebūs rakstīts, jo tā ir līgumražotājs. EuroLCDs, produktiem gan būs.

Vai tur izpaužas jūsu ambīcijas?

Nezinu. Man šķiet, ka man vairs nav ambīciju. Tur ir diezgan lieli izaicinājumi. Tas uzņēmums vēl joprojām ir start-up fāzē. Ambīcija tāda, ka galva brīžam sāp, kā atrisināt vienu vai otru situāciju (smejas).

Biznesa vidi pēc atbraukšanas no Lielbritānijas raksturojāt kā stagnējošu. Kāda tā šķiet tagad?

Tajā laikā bija vecie uzņēmumi, kam nebija nekāds menedžments. Tie, kas ir mirēji, jau ir nomiruši. Man patīk, ka ir daudz aktīvu jauniešu, kam patīk robotika un tamlīdzīgas lietas. Redzu, ka notiek tāpat, kā citur pasaulē – jauni cilvēki mēģina radīt produktus, ko kādam vajag. Tur viss ir kārtībā. Vajag vēl dažus labus piemērus, kas aizrauj citus. Ar vienu Air Dog paraugu vien varētu piedabūt mācīties fiziku vēl kādus 100 jauniešus. Ja būs citi, tad vēl vairāk.