2011. gadā pirmo reizi par Uzņēmumu reputācijas topa līderi kļuva a/s Laima. Šogad kompānijai savu pozīciju reputācijas topa augšgalā izdevies noturēt. Pērn Laimas vadība no plašākas intervijas atteicās, bet tagad situācija mainījusies: pie uzņēmuma stūres stājies Rolands Gulbis.
No malas vērojot, šķiet, ka ekskluzīvā segmenta strauja virzība notiek pēc tam, kad kļuvāt par uzņēmuma vadītāju…
Ekskluzīvā produkcija ir bijusi visu laiku. Es negribētu sev sakabināt visriņķī vimpeļus. Šis klāsts sāka attīstīties pagājušā gada vidū. Tas, kas šobrīd parādās, ir jau iepriekš sastrādātais. Bet tas, kur saredzu lielāku akcentu likšanu un potenciālu, vairāk ir mans skats uz lietām. Tas nozīmē, ka neapstāsimies pie sasniegtā, arvien meklēsim jaunas iespējas. Ideālā gadījumā ir divas galējības. Viena – ražojam tikai vienu produktu no kakao pupas, taisām vienu konfekti visam globusam. Piemēram, Rafaello – neviens nezina citus viņu produktus – tur ir liela peļņa un liels apgrozījums.
Otrs variants – ejam ekskluzīvajā nišā un ražojam ļoti dažādu produkciju, un mūsu ražošana ir pielāgota šādām vajadzībām. Un globusam mums pietiek, esam veiksmīgi, attīstāmies. Abi ceļi uzņēmumam ir derīgi, bet šodien mēs nevaram izvēlēties tikai vienu vai otru, jo pastāv mūsu vēsture, speciālisti un tas viss, ko esam sastrādājuši. Es nedomāju, ka ir vidusceļš. Paturam prātā abus šos attīstības veidus un skatāmies, kurš attīstās labāk, un tur arī guldām iekšā vairāk un uz to fokusējamies.
Kādas šobrīd tendences valda saldumu nozarē?
Tā kā cilvēku kļūst vairāk, bet zemes mazāk, valda tendence ēst vairāk, bet neveselīgāk. Ļoti attīstās ķīmiskā rūpniecība, un, piepilinot vai ko pievienojot pie produkta, joprojām ir sajūta, ka, piemēram, tomāts ir īsts. Ģenētiski viss izveidots supergaršīgi, bet iespējams, ka pēcnācēju nebūs.
Bet mūsu niša, no kuras nevaram izkāpt, ir kakao pupas pārstrāde – vairāk vai mazāk dzīvas, piezemētas lietas, kur mums stingri jāstāv iekšā. Vai no tā saražojam ekskluzīvo konfekti vai šokolādes masu, šokolādes tāfelīti, tas jau ir cits jautājums. Ja saglabājam šo kodolu, mums pastāv brīnišķīgas iespējas stāvēt pretī lielajiem monstriem. Viņiem tādu iespēju vairs nav – ne Karūnai, ne Pergalei, ne Kalev. Kā lielie onkas lēma nezināmos kantoros, tā viņiem ir jādara.
Izejvielu izmaksas tieši pēdējo gadu laikā ir būtiski pieaugušas. Kā sabalansējat šo izmaksu kāpumu?
Tehnoloģiju ražotāji nesēž uz vietas, un katru dienu ir iespēja nopirkt efektīvākas katlumājas. Pagājušogad Staburadze uzlika katlumāju, kas ir daudzas reizes efektīvāka un dod būtisku ietaupījumu.
Var jau izmantot visu ko, bet pastāv jautājums – cik tevī ir ražotāja sirdsapziņas. Vilinājums ir, jo biznesam jānotiek, cilvēkiem algas vajag, nodokļi jāmaksā. Tie, kas saka, ka mūsu ražotāji ir tizli, lai pamēģina paši šajā nozarē ko izdarīt. Ja skatāmies postpadomju telpā – mūs mīl joprojām, jo zina, ka Latvijas ražotāji ražo kvalitatīvu produkciju. Mums ir iekšējā sirdsapziņa, kas saka – šo darīšu, bet šo ne. Uzskatu, ka dažām braļukas tautām tās ir mazāk, bet igauņiem tā ir līmenī – prieks skatīties, kā viņi darbojas.
Vai ir kādas sarkanās līnijas, ko nekad nepārkāpsiet?
Uzskatu, ka private label ir ražotāja pašnāvība. Un trakākais, ja to dara tikai Latvijas tirgum. Piemēram, ražotājs taisa savu preci un preci veikalam, uz kuru to ved. Jautājums – pēc cik ilga laika veikals tevi ar tavām paša rokām nokaus? Jo viņš vienmēr savai precei uzliks mazāku uzcenojumu, prasot arvien lētāk un lētāk, un to daudzi nesaprot. Šādam gājienam neesmu piekritis un nepiekritīšu. Cits stāsts, protams, ir par teritoriju, kurā ražotājs nav pārstāvēts un kur viņu nepazīst. Bet, nonākot pie cenas, saproti, ka tu negribi likt iekšā to, kas nodrošina tādu cenu. No ražotāja viedokļa – tas ir jautājums par sirdsapziņu, bet patērētājam ieteiktu padomāt un to desmit santīmu starpību neiztērēt pie daktera, bet pirkt normālu preci. Tomēr es negribētu mest akmeni tirgotāju lauciņā.
Pilnu interviju ar R. Gulbi lasiet jaunākajā žurnālā Lietišķā Diena!
