Pašreizējo situāciju, kad militārs uzbrukums Ukrainā no Krievijas un Baltkrievijas puses ir nobremzēts, taču Ukrainas aizstāvjiem atgūt zaudētās pozīcijas pagaidām neizdodas, analītiķi mēdz salīdzināt ar pata situāciju šahā – stāvokli, kad abām pusēm nav gājienu.
Atšķirība vien tā, ka galda spēlē iznākumu atzīst par neizšķirtu, taču reālajā dzīvē, kā šajā gadījumā, visi iesaistītie, bet jo īpaši Ukraina, ir vien zaudētāji. Nemitīga mobilizēšanās esošo pozīciju noturēšanai prasa milzu resursus.
Ukrainā – vispirms jau cilvēkresursus, proti, ja vīrieši devušies uz fronti, tas nozīmē, ka uzņēmumu, kas nav saistīti ar militāro apgādi, pilnvērtīga darbība nav iespējama arī no karadarbības attālākos reģionos. Tas attiecas arī uz lauksaimniecību, kas ir būtiska Ukrainas ekonomikai.
Protams, demokrātiskā pasaule šobrīd cenšas palīdzēt Ukrainai, cik vien iespējams, taču skaidrs, ka ilgstoši uzturēt valsti vien ar ziedojumu palīdzību nevar. Un tā lielā bīstamība ir – ja frontes līnija paliek ilgstoši nemainīga, pasaules uzmanība var noplakt. Labi, ne uzreiz, bet pakāpeniski. Liela daļa no tiem, kas tagad cenšas palīdzēt, var novērsties uz citām aktualitātēm, pieņemot jauno situāciju Ukrainā kā faktu, ko nevar ietekmēt, kā tas ir ar iekapsulēto nenoteiktību Luhanskā un Doneckā vai ar starptautiski neatzīto realitāti Krimā.