Labrīt!

Lai cilvēkam būtu iespēja iegūt kaut mazumiņu Latvijas dizaina, Tinte:te radījusi nevis kleitu vai šalli, bet gan tetovējumu – uzlīmes. Bieži vien Latvijas dizaina preces vietējie nevar atļauties, bet tetovējums ir mazumiņš pašmāju dizaina, ko varētu atļauties teju katrs, skaidro zīmola īpašniece Linda Curika.

Šorīt DB raksta par Norvēģijas investoriem piederošu uzņēmumu SIA Rixport. 2006. gadā uzņēmums iesaistījās daudzmiljonu biznesa projektā, kas paredzēja attīstīt viesnīcu, ofisu un konferenču telpas lidostai piegulošajā teritorijā. Tomēr līdz šim projekts nav pavirzījies uz priekšu.

Kaligrāfe Kaiva Narbute meklē veidus, kā klasisko rakstīšanas mākslu padarīt mūsdienīgāku, un māca to arī citiem.

«Līdzīgi kā ar daudzām lietām, kaligrāfija atkal nāk modē. Man liekas, pats svarīgākais ir parādīt to mūsdienām atbilstošā gaismā,» saka Kaiva Narbute. Viņa ar zīmolu Papīrs un tinte sniedz kaligrāfijas pakalpojumus un vada kursus interesentiem, kas vēlas apgūt šo rakstīšanas prasmi.

Kaligrāfija ir sena skaistas rakstīšanas māksla. Kaiva tai pievērsās samērā nesen – pirms četriem gadiem. Viņa vienmēr ir bijusi radoša, taču nekad nav speciāli apguvusi kādu mākslas virzienu. Tiesa, skolas laikā viņa bija apmeklējusi radošus pulciņus.

Gada projekts

Bērnu kopšanas atvaļinājuma laikā, dzīvojot mājās kopā ar atvasēm, viņai bija laiks padomāt par to, ko dzīvē vēlas, un Kaiva atklāja papīra dizainu. Viņa ar asu skalpeli izgrieza dažādus zīmējumus, veidoja apsveikuma kartiņas, dekorācijas u.tml. «Tas mani aizrāva,» saka Kaiva.

Iekšlietu resors 29.septembrī parakstījis jaunus līgumus par žoga būvēšanu uz robežas ar Baltkrieviju un dzeloņstiepļu piegādi ar SIA "Aimasa", informē iekšlietu ministres padomniece sabiedrisko attiecību jautājumos Linda Curika.

Sākotnēji uzņēmums nodrošinās robežas joslas sagatavošanu, apauguma, krūmu, zāles, latvāņu noņemšanu un stabiņu montāžu.

Žoga vietu sāks sagatavot Valsts robežsardzei prioritāros posmos, izmantojot tādu tehnoloģisko risinājumu, kas būtiski apgrūtinās robežas šķērsošanas mēģinājumus, uzsvērts paziņojumā.

Kā liecina "firmas.lv" dati, būvniecības uzņēmuma "Aimasa" lielākais īpašnieks ir Sandris Apsīts - 50%, 40% daļu uzņēmumā pieder Aināram Cakaram, bet atlikušie 10% - Jānim Dreimanim. Pagājušā gada pārskatu uzņēmums vēl nav iesniedzis, bet 2019.gadā tas strādājis ar 40,5 miljonu eiro apgrozījumu un 2,7 miljonu eiro peļņu.

Savukārt runājot par patstāvīgā žoga uz Baltkrievijas un Latvijas valsts ārējās robežas izbūvi, iekšlietu ministre Marija Golubeva (AP) vairākkārt esot atzīmējusi, ka Iekšlietu ministrija nedrīkst pieiet pavirši darbu īstenošanai, un ir jānodrošina, ka patstāvīgo inženiertehnisko būvi pēc darbu pabeigšanas būtu iespējams nodot ekspluatācijā un nebūtu tāda situācija, kā uz Krievijas robežas, kad daļa žoga ir jāpārbūvē.

Uz Valsts ieņēmumu dienesta (VID) pretimnākšanu - aicinājumu neveikt pārkāpumus - atsevišķas negodprātīgas personas reaģē, «smejoties sejā», šodien Saeimas tā dēvētās Pretkorupcijas parlamentārās izmeklēšanas komisijas sēdē norādīja VID vadītāja pienākumu izpildītāja Dace Pelēkā.

Šis jautājums tika aktualizēts, runājot par Igaunijas piemēru nodokļu iekasēšanā, par ko sēdē izskanēja atzinīgi vārdi. Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) pārstāvis Jānis Butkevičs norādīja, ka Igaunijā ir ļoti spēcīgi attīstīts analītiskais dienests un daudz tiek strādāts prevencijas jomā.

LTRK pārstāvis skaidroja - ja Igaunijas VID redz iespējamos riskus, tad viņi uzņēmējam «paklapē pa plecu» ar norādi «mēs zinām, ko jūs darāt, - nedariet tā vairāk».

Komentējot šos izteikumus, Pelēkā norādīja uz VID negatīvo pieredzi ar šādu pieeju Latvijā. «Kas notiek, kad Latvijas VID aiziet un kādam paklapē uz pleca un saka: «Nedari tā!»? Viņi smejas sejā - smejas sejā finanšu policistam, nerunājot nemaz par nodokļu inspektoriem,» norādīja VID vadītāja pienākumu izpildītāja. Ieņēmumu dienesta darbinieki šādos gadījumos sastopas ar attieksmi, kad konkrētie cilvēki smejas sejā un prasa: «Kādus dokumentus tev vajag?», solot tos atsūtīt - arī tādus, kuriem «tinte vēl nav nožuvusi», izteicās Pelēkā.

Lai gan gatavojas svinēt simtgadi, Latvija joprojām sirgst ar identitātes krīzi

Pēc padomju nosacītās komas garajiem gadiem tas ir saprotami. Un tomēr. Padomju valsts ir pagalam, bet tās velis joprojām klimst pa mūsu ielām, televizoriem un ar internetu svētītajiem tālruņiem. Latviešu senais gēns liek to pamielot, un to arī cītīgi darām.

Taču šim skābputra šķebina, sklandu rauši ar’ pie sirds galīgi neiet, varbūt vienīgi cauri laikiem dzīvojošo valūtu dzimtenīti pa retam ieklunkšķina, ja nu to kāds sevišķs labvēlis izlicis velīšu cienasta galdā. Parādībai vairāk patīk našķēties ar atmiņām, izsūcot tās no padomju ekspilsoņu galvām, apzelējot, apgremojot, palaižot kādu atraudziņu, kuru vecajam par prieku notranslē vismaz viens no skatītāko televīzijas kanālu plejādes, un tādējādi atkal satūcot atpakaļ ķobī. Kā manuālais terapeits kauliņus, tā šis vēsturiskās pus- un post-patiesības atkal piekoriģē no jauna, lai neizlec no eņģēm. Tas ilgstoši bijis visai pašpietiekams cikls, jo ir gan ēdēji, gan tie, kurus apēd. Un grūti tam paredzēt galu.

«Pastāv uzskats, ka iztērētā nauda pa dažādiem kanāliem atgriezīsies maciņā. Latviešiem, kā jau praktiskai tautai, arī šāds Mēness cikla pielietojums ir pa prātam, tāpēc astrologi piedāvā vislabākos datumus un laikus šai nodarbei,» informējot par portāla Astrologi.lv iniciatīvu, stāsta sertificēts astrologs un numerologs Kristaps Baņķis.

«Čeki glabā informāciju par naudas plūsmu un izdevumiem. Veicot noteikta veida uguns rituālu piemērotā Mēness kalendāra dienā, iztērētā nauda varētu atgriezties pie īpašnieka,» skaidro astrologs.

Ar čekiem saprot visa veida naudas izdevumu plūsmu apliecinošus dokumentus, tajā skaitā izrakstus no bankas, bankomāta izdrukas, rēķinu kopijas u.c. Faktiski, čeku dedzināšanas rituāls ir kā cilvēka dialogs pašam ar sevi un finanšu enerģiju.

«Daudzi katru čeku iemet ugunī atsevišķi, papētot un apdomājot tā lietderību, kas un kādēļ pirkts. Šāds process palīdz arī tīri racionāli apzināt savus tēriņus un no tā arī izdarīt zināmus secinājumus,» novērojis K. Baņķis.

Arī krāsa var ietekmēt ieguldītāju uzvedību

Viens no faktoriem, kas veido panākumus gūstošu investoru, ir pareiza psiholoģija. Dažādi pētījumi liecina, ka tieši psiholoģiskā sagatavotība mēdz atšķirt veiksminiekus no tiem, kuri, spēlējoties ar vērtspapīriem, zaudē naudu. Ieguldītājus var ietekmēt visdažādākie faktori. Turklāt papildu stress daudziem, visticamāk, nāks brīdī, kad akciju vērtības pēc notikušā astoņu gadu kāpuma uzsāks noturīgāku ceļu zemāk. Eksperti norāda, ka šādā brīdī papildu neadekvātu stresu, kas jauc galvu, var radīt dažādi sīkumi – pat tas, kādā krāsā tiek attēlotas, piemēram, akciju cenu izmaiņas.

Pašlaik daudzi pieraduši pie tā, ka daudzu finanšu aktīvu cenu izmaiņu ziņā pārsvarā dominē zaļā krāsa (bieži, ja cena pieaug, tad šīs izmaiņas tiek attēlotas šajā krāsā). Savukārt, ja cena krīt, tad tas tiek attēlots ar sarkanu krāsu. «Tas varētu likties triviāli un acīmredzami. Sarkanā tinte (vai pikseļi) simbolizē zaudējumus un zaļā simbolizē guvumus. Tā ir pieņemta konvencija [tas gan tā nav, piemēram, Ķīnā un Japānā, kur akciju cenu pieaugums tiek apzīmēts ar sarkano krāsu]. Tomēr izmaiņu lielums, nevis krāsa, maina jūsu bagātības apjomu. Tiesa gan, jaunākie pētījumi liecina, ka krāsa ir vēl viens no daudzajiem spēkiem, kuram var būt ietekme uz ieguldītāju uzvedību,» atklāj The Wall Street Journal (WSJ) eksperts Džeisons Zveigs.

Gada svarīgākais politikas dokuments – valsts budžets – sākts rakstīt ne tajā labākajā rokrakstā. Roka trīc, tinte beidzas, turklāt, sasodīts, paģiras no iepriekšējā budžeta naudas dricelēšanas nav pagaisušas. Eh, mausim pa vecam, un gan jau kaut kā tiks galā!

Vulgarizējot šāda ir «vidējā politiķa» domu gaita, ķeroties pie valsts naudas dalīšanas «uz galviņām». Budžeta veidošana ir politiskā teātra kulminācijas konvulsijas, kas tiek vērotas ar lielu aizgrābtību, jo publisko miljonu dīdīšanas mākslai vajadzētu pieiet tikpat atbildīgi kā cirkā, rijot zobenus, vai alpīnismā, pārvarot klints pārkari. Un tomēr tādu iespaidu mūsu politiķi nerada. Viņi nopūlas, bet tik un tā atstāj iespaidu, it kā pāris mēnešus gadā to vien dara, kā centīgi mēģina uzstīvēt bikses pāri galvai. Atkal un atkal, vienām politisko iegribu vīlēm ar troksni irstot, citām nospriegojoties un iegūstot rūdījumu.

Ministriju un lielo nozaru augošo ambīciju kariņš nenorimst, bet fonā notiek cita cīņa, kas nav tik skaļa, bet tautsaimniecības attīstību ietekmē ievērojami. DB jau papīrs ir nodilis, ik pēc laika atkārtojot to, ka Latvijas nodokļu slogs rada dārgāko darbaspēku Baltijas valstīs. Šajā konkurencē Latvija zaudē, izņemot gadījumus, kad investoriem ir kādi īpaši aprēķini, izvēloties tieši Latviju, jo «sausā matemātika», kā DB ir daudzkārt vēstījis, neliecina par labu mūsu valsts pievilcībai. Tāpat arī Saeimas lēmums iekasēt vairāk naudas valsts makā, ceļot akcīzi degvielai, Baltijas konkurencē noņem mums punktus, palielina izmaksu slogu biznesam un ieliek labas kārtis leišu degvielas tirgotāju rokās. Diemžēl nodokļu reformas kontekstā Latvijas izvirzīšanās priekšgalā Baltijas iekšējā konkurencē nebija virsmērķis.

Linda Lukstiņa savā papīrlietu veikalā Manilla mēģina samazināt ikdienas steigas tempu; pēc viņas pārliecības, pastkartes, rakstāmpiederumi un blociņi mudina apsēsties un padomāt par to, ko raksti.

Manilla ir dizaina papīrlietu veikals, kas apvieno dažādas produktu grupas. 90% veikalā atrodamo lietu ir no papīra. «Pamazām mūs sāku uzskatīt par dāvanu veikalu. Sākumā likās, ka šis būs moderns kancelejas preču veikals, bet tagad klāsts iet roku rokā ar dāvanām, jo lielākā daļa dizaina papīrlietas pērk, lai dāvinātu, jo sev tās kaut kā neatļaujas,» spriež Linda.

Runājot par tik specifiska biznesa dzīvotspēju, viņa atzīst, ka tas, vai cilvēkiem patīk un vai viņi iegādājas kādu preci, ir divas dažādas lietas. «Mūsu veikals pārstāv ļoti specifisku nišu, taču domāju, ka pēc labām lietām vienmēr ir pieprasījums. Protams, dažbrīd piezogas doma, ka varbūt es esmu vienīgā, kam šādas lietas patīk, taču daudzi cilvēki nāk un priecīgi iet prom, sakot, ka nāks iepirkties vēl,» saka Linda.

Meklējot savai veselībai un dabai draudzīgus risinājumus, Latvijā rada zobu tīrīšanas pulveri dabiskā iepakojumā.

"Esi pabeidzis labu skolu, ir laiks sākt strādāt. Kāpēc gan nedarīt to pašam sev? Kādēļ gan strādāt ofisā no plkst. 9.00 - 17.00?" par izvēli veidot savu mazo uzņēmumu biznesa portālam db.lv teic Armands Vecvanags, kurš pirms gada izveidoja SIA "Monk Island".

A. Vecvanags Latvijā atgriezās pēc bakalaura grāda industriālajā dizainā iegūšanas Eindhovenas Dizaina akadēmijā Nīderlandē. Laikā, kad viņš dzīvoja Nīderlandē, jaunietim bija problēmas ar veselību, ko galvenokārt veicināja tieši neveselīgs uzturs. Cieta arī viņa zobu veselība. Pēc atgriešanās dzimtenē, viņš vairāk iedziļinājās uzturā, un tam sekoja arī interese par to, kā produkti tiek ražoti.

Politiskā cikla īstermiņa drebelēšanās nepareizā frekvencē ir iesvārstījusi visu valsti; populistisku atslēgas vārdu bārstīšanas vietā pietiktu ar diviem terminiem – «liela peļņa» un «maza administrācija»

Nesenā DB konferencē par biznesa prognozēm nākamajam gadam bija sanākuši krietni ļaudis – apņēmības un optimisma... nu, ne tā, ka gluži pilni, bet pa pusei pilni un piesardzīgi pozitīvi par nākotni. Man savukārt tā glāze izskatās pustukša un ar negatīvu perspektīvu. Nedomāju, ka ir tik traki, lai sāktos paniska drūzma pie izejas, tomēr tintē mēs esam pamatīgā, un vienīgais ceļš laukā ir radikāla pieejas maiņa politikas veidošanā, sākot ar valsts budžetu.

Pirmām kārtām, tas nozīmē valsts budžeta sekularizāciju. Tieši tā – nepārskatījāties. Pašlaik budžets ir svētā govs, attiecībā pret kuru notiek viss un dzīvo visi. Tam ir jāmainās. Govs turpmāk lai ir govs, budžets – budžets un svētums – svētdienās vai citādi pēc brīvas izvēles. Bet lai nekādā gadījumā nav tā, ka – ziniet, jā, doma ir laba, bet nākamgad vēl ne, «jo budžets». Un to vēl tā pusbalsī un bijīgi pusnovērsušies, lai budžetiņš nesadzird un lai tam, čabulītim, pienu nenorauj.

Rīgas Tehniskās universitātes arhitektūras studenti Mārtiņš Smilts, Egīls Markus un Matijs Babris ir izdomājuši veidu, kā organizēt rakstāmpiederumus, un cer, ka šī ideja reiz pārvērtīsies biznesā

Rakstāmpiederumu turētājs quube ir viņu piedāvātais veids, kā cīnīties ar nekārtību un haosu. «Arhitektūra ir radošs process un ir grūti uzturēt kārtību – visu laiku notiek maketēšana, līmēšana, papīri lido pa gaisu. Mūsu galvenais rīks, ar ko darbojamies, ir rakstāmpiederumi. Šis turētājs radās, meklējot metodi, kā uzglabāt lielu skaitu rakstāmpiederumu pārskatāmi un tā lai tie ilgāk kalpotu, – horizontāli, jo tad, kad turam rakstāmpiederumus vertikāli, tinte satek apakšā un ātrāk izkalst,» stāsta Matijs. Viņu kaitina brīži, kad jāatrod kāds konkrēts flomāsters, bet nevar to uzreiz izdarīt. «Šis kubs palīdz. Galvenais šīs idejas mērķis ir padarīt pasauli nedaudz vienkāršāku,» viņš teic. Vaicāts par produkta potenciālu pasaulē, kur arvien mazāk cilvēku raksta ar roku, Matijs norāda, ka šis kubs nav domāts visiem cilvēkiem. Primāri tas radīts, domājot par dizaineriem, arhitektiem un citiem radošās industrijas pārstāvjiem, kuri joprojām pirmās idejas uz papīra «uzmet» ar zīmoli vai flomāsteru.