Nelielie ražotāji norāda, ka viņi nespēj konkurēt ar lielražotājiem, kuri, piemēram, tikai, lai iznīcinātu konkurentus, ilgstoši ir gatavi uzturēt augstas baļķu cenas, tādējādi tērējot milzu naudu, ko nevar atļauties lielākā daļa vietējo. Tāpēc arī nereti tiek piesaukts, ka šāda augsto koksnes resursu cenu politika spiež uzņēmējus mazināt izmaksas, tai skaitā arī uz nodokļu maksāšanu. ekonomikas ministra Jura Lujāna padomnieks, Dr.hab. oec. profesors Grigorijs Oļevskis arī nebūt nav pārliecināts, ka lielražotāju konkurētspēja ir augstāka par nelielajiem rūpnieciskās produkcijas ražotājiem. «Jā, mazajiem ir savas problēmas, taču arī lielajiem ir savas problēmas,» uzsver G. Oļevskis. Viņaprāt mazajiem ražotājiem ir daudz vieglāk ne tikai atrast savu izstrādājumu tirgus nišu, bet arī vieglāk pielāgoties tirgus prasībām, ko bieži vien ir samērā sarežģīti izdarīt lielražotājiem. Bez tam, pēc G. Oļevska domām, nelielie ražotāji ir elastīgāki, jo tiem ir mazāki izejvielu un saražotās produkcijas noliktavu krājumi, tādējādi vajadzīgi mazāki apgrozāmie līdzekļi. Tiesa, uznēmumiem strauji attīstoties, bieži vien galvenais šķērslis ir apgrozāmo līdzekļu trūkums, jo algas un nodokļi jāmaksā un ražošanas izejvielas jāpērk, bet samaksu par gala produktu ražotājs saņem pēc 30 līdz 90 dienām.