«Savulaik Zviedrijā tika uzceltas lielas granulu ražotnes, kas no kokapstrādātājiem iepirka skaidas — vienu no granulu ražošanas izejvielām, taču vēlāk vai katra kokzāģētava vēlējās uzstādīt savu granulu ražošanas līniju un nepārdot skaidas,» atgādina Latvijas Biomasas asociācijas valdes loceklis Zigmunds Zajančkovskis. Viņš gan norāda, ka neviena kokzāģētava, bez papildu skaidu iepirkšanas no citiem razotājiem, lielākoties nevar nodrošināt vairāk kā vienas granulu preses izmantošanu. Taču līdz ar ganulu ražotnes izveidi ir jārisina jautājums par noieta tirgu, kur 10 % ir individuālie pircēji un 90 % ir industrālie patērētāji — termoelektrocentrāles. «Lielie patērētāji vēlas slēgt liela apjoma — 50 000 — 100 000 t — piegādes līgumus, taču viena kokzāģetava, ražojot granulas tikai no pašu saražotajām skaidām, tādos apjomos saražot nespēj, līdz ar to ir vajadzīgs starpnieks, kas samazina paša ražotāja ieņēmumus,» uzsver Z. Zajančkovskis. Viņš norāda, ka lielie patērētāji vislabāk slēdz līgumus ar lielajiem ražotājiem. Latvijā šobrīd strauji attīstās lieljaudas granulu ražotnes ārpus kokzāģētavām, kaut arī vairākiem kokzāģētājiem, piemēram, SIA Nelss, SIA CED, ir savas kokskaidu granulu ražotnes. Pēc Z. Zajančkovska domām, granulu ražošana nevar būt blakusbizness, jo tas ir finansiāli ietilpīgs ar lielu specifiku, kam tam jābūt pamatbiznesam, tāpēc arī lieljaudas granulu ražotnes attīstās savrup no kokzāģētājiem.