Baltijas valstīm draud jauna ekonomiskā krīze, ja vien to valdības nepiekops adekvātus taupības pasākumus. Tā šonedēļ ir paziņojusi Eiropas centrālā banka (ECB), un tā vien izskatās, ka šis scenārijs pat varētu piepildīties. Jau pirms dažiem mēnešiem atzīti banku analītiķi prognozēja, ka, kopumā ņemot, beidzoties pasaulē šai krīzei, ekonomika varētu atkopties, taču jau drīz vien tai var sekot vēl viena. Šai prognozei sekoja kāds «bet»…
Taču par šo tēmu gausties ir par vēlu. Grūti iedomāties, kā tagad varētu «atsaistīt» latu no eiro, pagaidīt, lai kurss kļūst mums izdevīgāks, un tad vēlreiz piesaistīt tam. Visticamāk, tas ir pat neiespējami. Tādējādi ir jāatgriežas pie jautājuma par adekvātiem taupības pasākumiem. Droši vien jārēķinās, ka vēl jauni taupības pasākumi mums vēl būs, ņemot vērā kaut vai finanšu ministra Einara Repšes (JL) paziņojumu, ka, visdrīzāk, valsts budžets par pusmiljardu latu būs jāmazina ne tikai 2010., bet arī 2011. gadā. Taču ar adekvātumu šajā jomā mūsu valstī ir visai draņķīgi. Ja ir jāmazina līdzekļi daudzās nozarēs strādājošo algām, kā arī investīciju projektiem, tad problēmu it kā nav — apgriezt izdevumus mūsu likumdevējs ir spējis. Vienīgi tur tā īsti vairs nav ko griezt. Ja persiks jau ir apgriezts līdz kauliņam, no tā kaut ko mēģināt izspiest ir naivi. Savukārt valsts aparāts mums ir ēzelīša lomā. Tiesa, nevis tikpat daudz nes, bet gan ir tikpat spītīgs. Strukturālās reformas latvju gaumē nereti izpaužas kā darbinieku rokāde no viena krēsla otrā un institūciju nosaukumu maiņa, bet Saeimas deputāti vispār ir skaidri pateikuši, ka savus ienākumu negraizīs, jo tāpat jau jūtas pliki un nabagi esam.
Savelkot kopā minētos aspektus, kā arī to, ka nākamā gada valsts budžetu pavadošajā likumu paketē nav neviena aspekta, kas ļautu cerēt uz ekonomikas atveseļošanos, nākas secināt, ka mums ir pēdējais laiks jau sākt psiholoģiski nobriest nākamajai krīzei.