1926. gada vasarā Gaismas prospektā ielika sanatorijas Ogre (tolaik – Mālkalne) pamatakmeni. Rīgas centrālās slimokases darbinieki, meklējot vietu trūcīgo iedzīvotāju bērnu sanatorijai, par piemērotāko atzina Ogri. Ēkas projektu uzticēja izstrādāt pazīstamajam arhitektam Konstantīnam Pēkšēnam (1859.-1928.), vēsta reģionālais medijs Daugavas balss.
«Uzsākot strādāt muzejā un apzinot vēsturisko apbūvi, manu uzmanību piesaistīja šī Jaunogres pērle, kas ir vietējas nozīmes arhitektūras piemineklis un kurā esošajiem Anša Cīruļa sienu gleznojumiem noteikts valsts nozīmes mākslas pieminekļa statuss,» saka Ogres Vēstures un mākslas muzeja direktore Iveta Ruskule.
Muzeja kolektīvs 2013.gadā organizēja pirmo sarīkojumu, atzīmējot Anša Cīruļa 130.jubileju. Sanatorijas ēdamzālē, kur ir lieliska akustika, gaisma, visiem pat nepieticis vietas, tik liela bijusi ieinteresētība.
«Pēc pirmā publiskā pasākuma izstaigājām ēku. Uzmanību piesaistīja kāpņu telpā nolupusī krāsa. Uzmanīgi paskrubinot, sapratu, ka zem krāsas slāņa slēpjas vēl kādi zīmējumi. 1954.gadā sanatorijas ēkā bija remonts. Tolaik valdīja nelatvisks gars, un ēkā esošos zīmējumus nosedza ar eļļas krāsas slāni. Uzaicinājām mākslas zinātnieku Ilmāru Dirveiku veikt ēkas padziļinātu izpēti. Uzrakstījām projektu Kultūrkapitāla fondam, pusgada laikā tapa pētījums, kas tagad ir mūsu īpašumā. Ēkā ir saglabājusies oriģinālā grīda, logi, durvis, to profili un konstrukcijas ļoti raksturīgi tā laika arhitektūrai. Tieši K.Pēkšēna un A.Cīruļa ieguldījums sanatorijas ēku padara īpaši vērtīgu Latvijas kultūras vēsturē,» uzsver I. Ruskule.
Visgreznākā telpa ir ēdamzāle, tās sienas rotātas ar freskām, kurās attēlota bērnu pasaule – auklīte, kas stāsta pasakas un teikas par tālām zemēm, koku stādīšana, zinību apgūšana, rotaļāšanās un dejošana. Gleznas izpildītas ar kazeīnu kā saistvielu uz kaļķa pamata. Sanatorija ir labi saglabājies veselības iestādes piemērs ar mākslinieciski nozīmīgu interjera apdari, kas spilgti raksturo sava laika stilistiskās tendences. Dārzā aiz ēkas apskatāms visai rets starpkaru perioda mākslas mantojuma piemērs – dekoratīva betona lējuma vāze, ko rotā figurāli ciļņi, kuru autors, visticamāk, arī ir A.Cīrulis.
Muzeja darbinieki, uzzinot, ka Veselības ministrija šo fiziski nolietojušos ēku vairs neizmantos bērnu ārstēšanai, rosināja pašvaldību domāt, kas tur varētu būt. «Mēs negribējām, ka tik unikālu arhitektūras pieminekli pārdotu izsolē. Ogres novada pašvaldība uzņēmās kārtot nepieciešamo dokumentāciju un pārņemt to savā bilancē,» stāsta muzeja direktore I. Ruskule.
2014. gada vasarā, kad Ogrē viesojās kultūras ministre Dace Melbārde, viņa šo ēku atzina par nacionālu vērtību, ieteica iesaistīt citus novadus tās atjaunošanā un izmantošanā. «Ceru, ka muzejam arī turpmāk būs iespēja to izmantot. Mēs gribam to rādīt kā dzīvu eksponātu, lai kalpotu mākslai un kultūrai. Tur ir liela teritorija, sanatorija atrodas Zilo kalnu pakājē, kur iespējams attīstīt veselības tūrismu. Tuvu ir Jaunogres stacija, kas ļauj ērti nokļūt arī citu novadu iedzīvotājiem. Manuprāt, varam ļoti labi kopā darboties, organizēt mākslas izstādes, koncertus, priekšlasījumus. Ir vieta ierīkot pievilcīgus paviljonus, kuros varētu iznomāt riteņus, nūjas, slēpes, arī citu inventāru. Tikpat labi te var pulcēties gardēži. Iespēju daudz, katrā ziņā negribētos, ka šo unikālo mākslas pieminekli pārveidotu. Viss atkarīgs no pašvaldības,» domā I. Ruskule.
Kļuvis skaidrs, ka novada domes pašvaldība paredzējusi īpašumu nodot apsaimniekošanā Ogres un Ikšķiles novada kopīgajai aģentūrai Tūrisma, sporta un atpūtas kompleksa Zilie kalni attīstības aģentūra. Iecerēts tur iekārtot kultūras mantojuma, laikmetīgās mākslas un rezidenču centru, kā arī dabas parka Ogres Zilie kalni informācijas un sporta centru. Nav izslēgta arī Rīgas pašvaldības iesaistīšanās reģionāla mēroga objekta izveidē. Tas palielinātu iespējas saņemt dažādu Eiropas Savienības fondu atbalstu un līdzfinansējumu kādreizējās sanatorijas sakopšanā, informē Daugavas balss.