Saskatot potenciālu Pārdaugavā, Santa un Ingūna Kausiņas atver otru kafejnīcu Mierā.
Šobrīd ir divas kafejnīcas Mierā – pa vienai katrā Rīgas pusē, un nav izslēgts, ka pēc kāda laika būs vēl kāda, stāsta uzņēmējas. Kad viņas bija atvērušas pirmo kafejnīcu Mierā Miera ielā, klienti vaicājuši, kāpēc tādas kafejnīcas nav Pārdaugavā. «Nodomājām, ka būtu forši,» saka Ingūna. Tomēr nolēmušas nesteigties, taču paralēli visu laiku sekojušas līdzi nekustamā īpašuma sludinājumiem. Viņas bija noskatījušas telpas, kur šobrīd atrodas otra kafejnīca Meža ielā, bet tās tobrīd bija aizņemtas. Taču, kad tās atkal bija pieejamas, Ingūna un Santa nolēma tās tikai apskatīties – gribējās atvērt vēl vienu kafejnīcu, bet tajā pašā laikā viņas nebija līdz galam pārliecinātas par šo soli. Santa atminas, ka tētis teicis – šīs telpas obligāti «jāņem», jo perspektīva ir, rajons attīstās un ir rosība. Savā ziņā tas ir līdzīgs Miera ielas republikai.
Sava niša
Mierā Meža ielā atvērta kopš pagājušā gada maija. Ingūna teic, ka otru kafejnīcu atvērt bija vieglāk, – bija pieredze, daudz kas bija zināms, arī telpas bija labākā stāvoklī. Sākotnēji uzņēmējas bija domājušas, ka otrajā kafejnīcā remontu uzticēs paveikt citiem, bet tik un tā to darījušas visu pašas saviem spēkiem. Tā esot ne vien lētāk, bet arī sirsnīgāk.
Santa stāsta, ka jaunās Pārdaugavas kafejnīcas darbības sākums bijis līdzīgs kā Miera ielā – vietējie nāk un vaicā, kāpēc kūka tik dārga, kāpēc piedāvājumā nav kotletes un soļankas. Ar laiku kaimiņi izmēģina piedāvājumu, noskaidro, vai tas atbilst viņu gaumei. «Publika te ir līdzīga kā Miera ielā, mums ir sava niša,» saka Santa. Lai gan kafejnīca ir blakus vairākām augstskolām, studenti nav galvenā auditorija. Drīzāk te, kafiju malkojam, var redzēt pasniedzējus. «Esam iedzīvojušās. No Jaunā gada ir lielāka rosība un priecīgāks prāts. Ir nepieciešams laiks, kamēr klientu uzrunā un viņš atgriežas vēl kādu reizi,» teic Ingūna.
Sākotnējā kafejnīcas Mierā koncepcija bija piedāvāt kūkas un kafiju. Taču pastāvīgie klienti likuši manīt, ka viņiem labprāt gribētos arī apēst kaut ko «nopietnāku». Pašlaik Miera ielas kafejnīcā ir šaurāks ēdienu klāsts, bet Meža ielā ir arī pusdienu piedāvājums – zupa, salāti, veģetāri ēdieni. Viņas pašas nav veģetārietes, bet ar šādiem ēdieniem virtuvē ir vieglāk strādāt, jo, darbojoties ar gaļu, ir citas, stingrākas prasības. «Tagad daudzi cilvēki ir veģetārieši, tā vēl ir brīva niša,» spriež Santa.
Novērtē kafiju
«Man liekas, ka viss iet uz augšu, viss notiek. Klientu Miera ielas kafejnīcā ir vairāk, arī te ar katru mēnesi klājas labāk,» saka Ingūna. Arī Santa uzskata, ka iedzīvotāju pirktspēja uzlabojas. Viņa ir pārliecināta, ka cilvēki sāk novērtēt labu kafiju un kūkas, uzticas pārbaudītai kvalitātei. Piemēram, kāds klients pirmajā reizē, atnākot uz kafejnīcu, kurnēja, ka viss ir dārgs, bet vienu tasīti kafijas tomēr atļāvās. Tagad viņš ir regulārs apmeklētājs, taču tik un tā vēl pirms kāda laika teica, ka kūkas ir dārgas, līdz vienā dienā pagaršoja. Kopš tās reizes viņš dzer kafiju un pērk arī kūkas.
Sākotnēji noraidoša attieksme cilvēkiem mēdz būt tāpēc, ka ne vienam vien nav pārāk veiksmīga pieredze ar atsevišķu kafejnīcu spējt uzturēt nemainīgi augstu kvalitāti – sākumā piedāvātie ēdieni ir bijuši labi, bet ar laiku līmenis krītoties, pieļauj Ingūna. Kafejnīcu Rīgā ir arvien vairāk, viņa uzskata, ka lielākā daļa ir ar savu odziņu. Santa pieļauj, ka jaunas kafejnīcas tiek atvērtas, jo cilvēki uzdrošinās darīt to, ko vēlas. Protams, nereti cilvēkiem ir priekšstats, ka atvērt un uzturēt kafejnīcu ir viegls bizness. «Viņi redz tikai to, cik maksā viens kūkas gabaliņš, nevis to, cik naudas ieguldīts, lai izveidotu kafejnīcu,» saka Ingūna.
Līdzīgi kā citviet pasaulē, arī Rīgā šobrīd aktuāla tendence ir kafija līdzņemšanai. Miera ielas kafejnīcā tomēr vairāk kafijo un pasēž uz vietas, bet Meža ielā prakse kafiju ņemt līdzi esot ierastāka.
Trūkst atbildības
Par nākotnes plāniem Santa un Ingūna šobrīd daudz nestāsta, bet pieļauj – ja intervija notiktu vēlreiz, piemēram, pēc diviem gadiem, gan jau būtu uzradies arī trešais Mieriņš. «Taču tieši šobrīd šķiet, ka tuvākajā laikā trešās kafejnīcas nebūs,» norāda Santa. Ingūna uzskata, ka, atverot jaunu kafejnīcu, abām jābūt iekšā šajā procesā, bet tajā pašā laikā nevar atstāt novārtā pārējās kafejnīcas, jo tad var kristies kvalitāte. «Varētu paplašināties, bet lielākā problēma ir labi darbinieki,» viņa norāda. Daudziem potenciālajiem darbiniekiem trūkstot atbildības sajūtas, tā vietā ir augstas prasības. Nereti darbinieki nav gatavi darīt neko vairāk par to, kas ir rakstīts līgumā, bet uzskaitīt pilnīgi visu esot teju neiespējami. «Saka, ka ir bezdarbs, bet man liekas, ka nav, vienkārši vajag strādāt – ja sevi parādi, mēs, loģiski, nāktu pretī un paaugstinātu algu. Taču cilvēki uzreiz grib lielu algu. Mūsu loģika ir – izdari un tiksi atalgots,» saka Ingūna. Santa piebilst, ka tie darbinieki, kuri šobrīd strādā abās kafejnīcās, esot ļoti labi. «Esam sapratušas, ka jābūt stingrām. Gribas būt labām, bet vienmēr to nevar. Līdzīgi kā audzinot bērnu – dod visu laiku konfektes, jo viņš tās grib, bet tas nenāk par labu,» spriež Santa. Ingūna piebilst, ka kolektīvs ir draudzīgs, bet reizēm īpašniecēm ir jābūt bargām. Santa min piemēru – visi ļoti draudzīgi, strādā labi, bet dažkārt kāds kavē darba sākumu. Sarunā vienojušies, ka tā nevajadzētu darīt, bet nekas netika uzsākts un kavēšana turpinājās. Atkārtotā sarunā atklājās, ka darbiniekam nebija motivācijas nekavēt. Tāpēc abas puses nolēmušas, ka, kavējot darba sākumu, arī atalgojums tiek rēķināts no patiesā darba sākuma, un kavēšana vairs neesot problēma.
Šī situācija līdzīgi kā citas tika atrisināta sarunu kārtībā. «Ja kaut kas nepatīk, ja kaut ko dara nepareizi, uzreiz ir jāsaka. Sākumā to nemācējām, gaidījām, ka paši sapratīs,» skaidro Santa. Ingūna teic, ka darbinieki jau nezina, ka vadītājas par kaut ko nav mierā, ja to nepasaka.
Katrai sava
«Viegli jau nav,» atzīst Santa. Viņas ir sadalījušas «ietekmes» sfēras – Santa vairāk rosās pa Meža ielu, bet Ingūna – pa Miera ielu. Pašlaik katrai kafejnīcai ir arī atsevišķs uzņēmums – SIA MaMei Miera ielā – tās īpašniece ir Santa, un SIA MeiMa Meža ielā, kas pieder Ingūnai. Abi uzņēmumi ir mikrouzņēmuma nodokļa maksātāji, tāpēc katrs var nodarbināt piecus darbiniekus. Tā kā arī pusslodze skaitās kā viens darbinieks, uzņēmējām rūpīgi jārēķina katra nākamā darbinieka pieņemšana darbā. «Daudzi gribētu pusslodzi, bet mums jārēķina, cik varam atļauties pēc likuma,» saka Ingūna. Santa piebilst, ka arī praktikanti skaitās kā darbinieki, tāpēc darbinieku piesaiste ir sarežģīta. Pagaidām abi uzņēmumi iekļaujas mikrouzņēmuma rāmjos, taču, kolīdz neiekļausies, tie tiks apvienoti, teic Santa.
#1/8
Sanita Kausiņa un Ingūna Kausiņa
#2/8
#3/8
#4/8
#5/8
#6/8
#7/8
