Latviešu radītā filma «Mammu es tevi mīlu» patlaban jau izrādīta vairāk nekā 70 festivālos, ir noslēgti veiksmīgi darījumi Āzijā par kino un DVD izplatīšanu, patlaban notiek pārrunas arī par lielāku televīzijas darījumu, stāstīja studijas Tasse Film producente Alise Ģelze.

«Mammu, es tevi mīlu» pasaulē soļus sper, sadarbojoties ar New Europe Film Sales.

Liela nozīme veiksmīgai sadarbībai ir personīgiem kontaktiem, kas rodas dažādos pasākumos un vietās, kur pulcējas nozares profesionāļi. «Kannas ir ikgadēja tikšanās vieta ar nozares kolēģiem un vienlaikus atskaites punkts – gan uz mūsu studijas paveikto, gan manas paaudzes kolēģu šajā laikā sasniegto,» stāsta studijas Tasse Film producente Alise Ģelze.

Viņa pirmo reizi Kannu tirgū piedalījās 2008. gadā jauno producentu seminārā «Producers on the Move». Producente norāda, ka tas ir bijis sākums profesionālo kontaktu veidošanai. Tieši šādā un līdzīgos semināros iegūtie kontakti bijuši noturīgākie un rezultatīvākie.

Vēlme apvienot skaisto ar praktisko ir bērnu apģērbu zīmola Wuf Kids stūrakmens.

Wuf Kids radītāji un veidotāji Madara un Toms Langes ģimenes uzņēmuma attīstībai pievērsās pirms aptuveni divarpus gadiem, kad radusies vēlme uzšūt kādu skaistu apģērba gabalu savai pirmdzimtajai meitiņai. Madara ir ieguvusi maģistra grādu tiesību zinātnēs, bet Toms Rīgas Tehniskajā universitātē studējis uzņēmējdarbību, līdzšinējā darba pieredze viņam bija saistīta ar tirdzniecības jomu. Abiem līdz šim nav bijis pieredzes apģērbu ražošanā un dizaina veidošanā, bet plecu pie pleca viņi saviem spēkiem attīsta savu uzņēmumu.

«Biznesa ideja radās ļoti spontāni. Kopā ar mammu, kura savulaik bija profesionāla šuvēja, aizbraucām uz auduma veikalu, vēlējāmies uzšūt kādas smukumlietiņas meitiņai. Rezultātā no veikala atbraucām gan ar audumiem, gan ar hobija klases šujmašīnu, lai gan pašām mums mājās jau bija padomju laika «taisnās vīles» šujmašīna. Tā tapa pirmās lietiņas pašu meitiņai, vēlāk nolēmu tās arī nobildēt un parādīt citiem savos facebook un instagram kontos. Uzreiz radās pieprasījums, un nekas cits neatlika kā kopā ar mammu censties to apmierināt. Pavisam drīz jau attapāmies – pieprasījums ir tik liels, ka jau jādomā kaut kas nopietnāks, jāiegādājas profesionāla tehnika un jāpiesaista papildu darba rokas. Patlaban kopā ar mammu ik dienas drēbes šuj vēl divas darbinieces,» stāsta Wuf Kids idejas autore Madara. Viņa atzīst, ka biznesu sāka, jūtu vadīta, neizpētot tirgus situāciju, nerakstot biznesa plānu. Tagad gan viņa jau apzinājusi vietējos ražotājus un to veikumu vērtē kā kvalitatīvu.

Noslēgusies Eiropas Padomes fonda Eurimages kārtējā sesija, kurā EUR 150 000 atbalstu saņēmusi Jāņa Norda spēlfilma Ar putām uz lūpām, kas ar Nacionālā Kino centra atbalstu top studijā Tasse Film, informēja Kristīne Matīsa, Nacionālā Kino centra vecākā referente.

Filmas uzņemšana sākusies 2016. gada februārī, pirmizrāde gaidāma 2017. gadā, galvenajās lomās – Vilis Daudziņš un Ieva Puķe.

Eiropas Padomes fonds Eurimages finansiāli atbalsta filmu projektus, kas top kā kopražojumi starp vairākām Eiropas valstīm, konkursa kārtībā projekti tiek izskatīti četras reizes gadā. Šobrīd fondā apvienojušās 37 dalībvalstis, Latvija tām pievienojās 2001. gadā. Kopš tā laika fondā Eurimages finansējumu izcīnījušas sešas ar Latvijas dalību veidotas pilnmetrāžas spēlfilmas (piemēram, Modris 2012. gadā un Jāņu nakts 2005. gadā), četras pilnmetrāžas animācijas filmas (starp tām Lote no Izgudrotāju ciema un Trīs musketieri, abas atbalstītas 2004. gadā), viena dokumentālā filma (Friči un blondīnes, atbalstīta 2007. gadā). Latvijas pārstāvis fondā Eurimages ir Nacionālā Kino centra vadītājas vietnieks Uldis Dimiševskis.

Pēc vairākiem gadiem Anglijā un ASV Zane Gusta izvēlējusies Latvijas laukus un attīsta ģimenes uzņēmumu , ceturtdien vēsta laikraksts Dienas Bizness.

No darba ārzemēs Z. Gusta pierunājusi atgriezties arī savu mammu Gintu Timbru, un abas radījušas zīmolu Lavandertoys – lina auduma dzīvnieciņus, kas pildīti ar lavandas ziediem. Trīs mēnešu laikā jancīgie, smaržīgie zvēriņi iekārtojušies vairāku Latvijas veikaliņu un salonu plauktos, tiem ir sekotāju pulciņš sociālajos tīklos un pat pirmie vairumpircēji. Taču Zanei galvā jau rosās jaunas idejas par daudzveidīgu lavandu saimniecību.

Atgriežas mājās

«Es ļoti agri kļuvu pieaugusi, jo mamma aizbrauca strādāt uz ārzemēm,» saka Z. Gusta. Viņa mācījusies Bulduru dārzkopības vidusskolā, taču nav pabeigusi, jo 17 gadu vecumā aizbrauca uz Angliju strādāt. Vidusskola pabeigta tālmācībā, pēc tam sekoja tūrisma vadības studijas Londonas koledžā. Aptuveni divus gadus viņa nodzīvojusi ASV, Maiami, kur strādājusi grīdas segumu tirdzniecības salonā. «Kad atgriezos Latvijā, mani daudzi nesaprata. Jā, Maiami ir daudz saules, laba alga, arī draugi… Taču es pat lāgā nevarēju sazvanīties ar mammu un tēti, jo man bija nakts, kad viņiem – diena. Tur draugi nesaprot jēdzienu – zelta rudens, kas ir tik izteiksmīgs Latvijā,» lēmumu atgriezties mājās pamato Zane. Jau Londonā viņai nav paticis, ka ceļā uz koledžu jāpavada pusotra stunda turp un tikpat – atpakaļ. Tie visi bija iemesli, lai atgrieztos. Sākumā bijis darbs kādā tūrisma aģentūrā, taču apnicis strādāt citiem. Pirms diviem gadiem kopā ar vīru pārvācās uz laukiem netālu no Liepājas. Pašu spēkiem izremontēja telpas dzīvnieku viesnīcai. Reģistrēja mazkapitāla sabiedrību Zoovilla. «Tas ir tikai hobijs, jo dzīvnieku viesnīcā nav tik daudz, lai to sauktu par biznesu,» viņa atzīst.

Pabeigts darbs pie režisora Jāņa Norda jaunās spēlfilmas Ar putām uz lūpām, kas no šā gada 10. novembra būs skatāma Latvijas kinoteātros. Filmas galveno lomu atveidotāji ir aktieri – Vilis Daudziņš un Ieva Puķe, bet radošā kolektīva kodolu veido komanda, kas strādājusi pie filmas Mammu, es Tevi mīlu.

Ar putām uz lūpām ir attiecību trilleris. Tas stāsta par aktiera Viļa Daudziņa atveidoto Didzi - bijušo policistu un kaujas suņu treneri, kurš dažu dienu laikā nonāk neapskaužamā situācijā. Viņš tur aizdomās sievu (aktrise – Ieva Puķe) par neuzticību, kamēr viņa mīļotie suņi inficējas ar kādu bīstamu slimību.

Līdzās labi zināmiem un pieredzējušiem aktieriem, kino debijā sevi piesaka arī jaunā Nacionālā teātra zvaigzne Raimonds Celms.

«Sabiedrībā par mīlu un attiecībām nereti tiek runāts caur rozā brillēm. Taču manā jaunajā filmā Ar Putām un Lūpām mīla un trakums iet roku rokā. Filma sniegs skatītājiem aizraujošu un neparedzamu notikumu virpuli, kurā varoņi, nonākuši mīlas krustcelēs, nereti uzvedas tā, kā saka par trakiem suņiem – «ar putām uz lūpām»,» tā par filmu stāsta režisors Jānis Nords.

Režisora Jāņa Norda spēlfilma Mammu, es tevi mīlu (2013) atzīta par Eiropas labāko bērnu filmu 2014. gadā. Eiropas Bērnu filmu asociācijas (ECFA) piešķirto balvu filmas producente Alise Ģelze saņēma šonedēļ, Berlīnes kinofestivāla ietvaros rīkotā ceremonijā, informēja Kristīne Matīsa, Nacionālā Kino centra pārstāve.

Eiropas Bērnu filmu asociācija (European Children’s Film Association) šādu balvu piešķir jau ceturto gadu – visa gada laikā ECFA žūrija strādā deviņos dažādos bērnu filmu festivālos dažādās Eiropas valstīs, katrā no šiem festivāliem izvēloties vienu filmu savam nomināciju sarakstam. Gada beigās par žūrijas izveidotā saraksta filmām balso vairāk nekā 80 asociācijas biedri, nosakot gada labāko bērnu filmu. Balvas pasniegšana notiek Berlīnes starptautiskā kinofestivāla laikā.

Eiropas Bērnu filmu asociācija ir dibināta 1988. gadā un šobrīd tajā ietilpst vairāk nekā 80 biedru no 30 valstīm Eiropā un ārpus tās. Asociācija apvieno profesionāļus un organizācijas, kas strādā, veidojot filmas bērniem un jaunatnei.

Šogad apritēs pieci gadi, kopš Kristīne Baranovska kļuva par Kalvenes kafejnīcas un viesnīcas «Spāres» īpašnieci. Viņas vadītā kafejnīca ne tikai kļuvusi populāra vietējo iedzīvotāju, garāmbraucēju un tūristu vidū, ēdināšanas pakalpojumi pieprasīti arī izbraukumos, vēsta reģionālais laikraksts Kursas Laiks.

K. Baranovska par kalvenieci sevi sauc 18 gadus, kad uz Kalveni pārcēlās no Gramzdas. «Nebiju vietējā, bet te ātri visus pieņem,» dzīvesvietu raksturo K. Baranovska. Pēc Kalvenes pamatskolas beigšanas mācījusies par reklāmas speciālisti, tad apguvusi transporta loģistikas zinības, vēl pēc tam izmācījusies par ekonomisti. Pilnīgi ar ēdināšanu nesaistītas jomas, taču tas viss noder uzņēmuma sadzīves organizēšanā. «Pa vasarām Kalvenē vienmēr atradu darbu, lai nopelnītu. Vienu gadu vasarā tiku pastrādāt šajā pašā kafejnīcā, kura tolaik piederēja Ilzei Jansonei, ar ko man bija labi kontakti saglabājušies vēl ilgi pēc tam. Kad mācījos, gāju praksē, man bija Liepājas posms. Arī pēc tās vasaras atgriezos pilsētā, kur pēc mācībām strādāju algotu darbu. Taču, kad mana meitiņa paaugās, sapratu, ka negribu vairs kādam citam naudu pelnīt, bet pati būt sev noteicēja. Atcerējos, ka Ilze jau agrāk man piedāvāja, vai negribu palikt šeit uz vietas par galveno, jo viņai lielākā daļa kolektīva brauca no Liepājas. Pēc gadiem sazinājāmies, un tā arī pārņēmu, vienojoties par sadarbību ilgtermiņā,» nonākšanu uzņēmējdarbības vidē atminas K. Baranovska, kurai tobrīd bija 23 gadi.

Bijusī Latvijas Būvuzņēmēju partnerības vadītāja Baiba Bļodniece kopā ar mammu Parīzē noskatītu ideju īstenojušas Mārupē.

Viņas izveidojušas kopīgu ziedu veikalu.

B.Bļodniece stāsta, ka vairākus gadus gan pati, gan viņas mamma saviem dārziem pasūtījušas puķu stādus un katru pavasari pārvērtušas mājas par dendrārijiem - visas palodzes un stūri bija pilni ar stādiem.

"Pēdējais gads mums abām bija pārdomu laiks. No dzīves aizgāja mans tētis, mamma palika viena, bet vēl ne vecumā, kad būtu jādodas pensijā, vienlaikus man piedzima vēl viena meitiņa, kas nozīmēja, ka esmu mājās ar viņu. Viss tas kopā deva mums iespēju un vienlaikus radīja nepieciešamību pārdomāt nerealizētas ieceres. Atminējāmies, kādu sajūsmu mums radīja ceļojumā uz Parīzi ieraudzītais pavisam necilais ziedu veikaliņš netālu no Sēnas krasta. Tas bija lielā, baltā teltī paslēpies starp kokiem, no malas vispār nepateiktu, ka iekšā ziedu paradīze - ziedi tikai podos, visdažādākie - sākot no orhidejām un beidzot ar neredzētiem dabas brīnumiem," stāsta B.Bļodniece.

Kuldīgā top sociālā biznesa uzņēmums, kura produkts būs unikāla dizaina mājas tekstila izstrādājumi no eikaliptu šķiedras auduma.

Zigzag Factory ideja ir kļūt par sociālu uzņēmumu, kas atvērts ikvienam, kurš vēlas izmēģināt roku mājas tekstila šūšanā un kaut ko ar to nopelnīt. Reizē tā būs dizaina jaunrades platforma, kas vienuviet pulcēs Latvijas tekstila dizainerus, Kuldīgas iedzīvotājus, kā arī potenciālos pircējus, kuriem būs iespēja pasūtīt tieši tādu izstrādājumu, par kādu jau sen sapņojuši, stāsta Zigzag Factory dibinātājs Dāvids Grāveris. Telpas jau iekārtotas, uz Latviju no Singapūras ceļo īpašs audums, kura aušanā izmantotas eikaliptu šķiedras. Sašūts arī pirmais gultasveļas komplekts. Aktīva darbība sāksies februāra beigās, līdzko būs klāt audumi.

Šajā piektdienā par godu Latvijas svētkiem portāls db.lv saviem lasītājiem piedāvā ielūkoties, kā tiek izgatavotas Lielvārdes jostas.

«Par aušanu sāku interesēties jau 10 gadu vecumā, kad sāku iet aušanas pulciņā,» stāsta Lielvārdes jostu izgatavotāja Dace Grīnberga.

«Mana mamma tajā laikā gāja uz aušanas studiju. Tad likām kopā savas zināšanas un par savām izvēlējāmies jostu stelles. Arī mana mamma auž Lielvārdes jostas, bet vīrs ir apmācīts aust ziedainās jostas. Jostas aust iemācījām arī mūsu vecmāmiņai. Parasti šķiet, ka aušanas māka ir pārmantota no vecmāmiņas, bet mums bija otrādi, sākumā iemācījāmies mēs ar mammu un tad iemācījām omītei,» stāsta D. Grīnberga.

«Tas ir absolūts sirds darbs un katru dienu to daru ar prieku, viņa uzsver. Ar katru dienu šis darbs arvien vairāk iepatīkas, un jo sarežģītāks aužamais un ilgāk sanāk aust, jo interesantāk,» viņa piebilst.

Tuvāko divu gadu mērķis ir atvērt vēl vienu kebabnīcu, šoreiz - tuvāk Rīgas centram, biznesa portālam db.lv pastāstīja Bolderājas slavenās kebabnīcas, kas pieder ģimenes uzņēmumam SIA «Gvatar», saimnieks Agasifs Ibragimovs. Viņš sagaida ar smaidu sejā un tikko ceptu kebabu.

Ģimenes uzņēmums - A. Ibragimovs kebabnīcā saimnieko kopā ar mammu - izveidots 2013. gadā, un tā biznesa modelis ir vienkāršs - gatavot kebabus, izmantojot pašceptu maizi. Pārējie ģimenes locekļi esot piedalījušies kebabnīcas izveidē ar idejām, ierosinājumiem un iesaistījušies finansiālā veidā.

Bolderājas kebabnīcas popularitāte ir sava veida fenomens, to atzīst arī citi uzņēmēji. Savukārt, A. Ibragimovs to saista ar piedāvājuma kvalitāti: «Galvenais ir uzturēt labu kvalitātes kontroli, tad cilvēki brauks kaut vai 20 un 50 kilometrus pie tevis.»

SIA «Gvatar» sākotnēji plānoja atvērt picēriju, bet darba gaitā tomēr tapa kebabnīca. Ģimenes, kurai pieder uzņēmums, saknes meklējamas Azerbaidžānā un Gruzijā, bet tā jau 22 gadus dzīvo Latvijā.

Labam šefpavāram jāmāk ne tikai gatavot ēst, bet jābūt lieliskam vadītājam.

Latvijas restorānu apmeklētāji ir izlutināti – viņiem vajag personīgu apkalpošanu un ātri pagatavotu, bet svaigu ēdienu, turklāt par salīdzinoši zemu cenu, kas bieži vien ir nesavienojamas lietas, intervijā stāsta restorāna Kasha Gourmet šefpavārs Deniss Ivankovs. Viņš iesaka iet garām restorāniem, kuru ēdienkartē ir neskaitāmi piedāvājumi.

D. Ivanovs jau ilgus gadus strādā Mančestrā un ir viens no Manchester United stadiona un komandas šefpavāriem, kur strādājis kopā ar pasaulē slaveniem pavāriem. Tāpat viņš strādājis restorānā Juniper, kas saņēmis Michelin Star un uzkrājis pieredzi citos ārvalstu restorānos. Latvijā D. Ivankovs izveidojis restorānu Kasha Gourmet, kas piedāvā izsmalcinātus ēdienus, kas pagatavoti no vienkāršām sastāvdaļām.

Latvijas nacionālā ekspertu komisija nobalsojusi par filmu, kas pārstāvēs Latviju ikgadējā sacensībā par nomināciju ASV Kinoakadēmijas balvai Oskars kategorijā Labākā ārzemju filma / Best Foreign Language Film. No astoņām vērtēšanai pieteiktajām filmām eksperti gandrīz vienprātīgi izvēlējās Latvijas dokumentālā kino klasiķa Ivara Selecka darbu Turpinājums, kas tapis studijā Mistrus Media un atbalstīts Nacionālā Kino centra programmā Latvijas filmas Latvijas simtgadei, informē Nacionālais Kino centrs.

Uz nomināciju šajā kategorijā atbilstoši ASV Kinoakadēmijas balvas nolikumam, var pretendēt pilnmetrāžas filma, kas pirmizrādi savā valstī piedzīvojusi laika periodā no 2017. gada 1. oktobra līdz 2018. gada 30. septembrim, ir vismaz nedēļu pabijusi kinoteātru repertuārā un tās pamatvaloda nav angļu valoda; ASV Kinoakadēmijas biedru vērtējumam šajā kategorijā var pieteikt arī pilnmetrāžas dokumentālo filmu vai pilnmetrāžas animāciju.

Šogad Oskara sacensības kritērijiem atbilst vairāk nekā 10 Latvijas filmu un komisijas izvērtēšanai producenti pieteica astoņas pilnmetrāžas. Četras no pieteiktajām ir Simtgades filmas – Madaras Dišleres Paradīze ’89, Ivara Selecka Turpinājums, Ināras Kolmanes Bille un brāļu Ābeļu Baltu ciltis –, kopīgā konkurencē nonāca arī Oskara Rupenheita Kriminālās ekselences fonds, Aigara Graubas Nameja gredzens, Jāņa Norda spēlfilma Ar putām uz lūpām un Latvijā filmēta krievu režisora Sergeja Ļivņeva spēlfilma Van Gogi.

It kā elementāri, vai ne? Bet kādēļ tā ir tik netverama patiesība nodokļu politikas veidotājiem, kad runa ir par degvielas akcīzes nodokļa izlietojumu?

Šonedēļ ASV prezidents darīs zināmus budžeta galējos precizējumus, ieskaitot jaunu nodokļu politikas iniciatīvu par 10 USD nodevu katram valstī iegūtajam naftas barelam (ap 159 litriem). Ir pamatotas šaubas, vai tāds priekšlikums izies cauri republikāņu kontrolētajam Kongresam, un prezidenta partijas biedrene un šāgada prezidenta vēlēšanu kandidāte Hilarija Klintone arī par to varētu vien acis pabolīt («Vai tiešām, Barak? Tiešām šis ir laiks, kad kaut ko tādu pasākt?»), bet runa nav par to – runa ir par mērķtiecību, ar kādu šāda ideja tiek proponēta.

Baltā nama iecere ir šādi iegūt 300 mljrd. USD nacionālās transporta jomas investīcijām. Ievērojiet labi – INVESTĪCIJĀM! Tā pie viņiem tur diskutē par nodokļu politiku un pilnīgi pareizi dara. Nodokļi nav nekas cits kā nacionālo resursu sadales sastāvdaļa – tā, kas papildina jau tirgus veikto sadali, un to mērķis ekonomikā ir tāds pats – efektivitāte. Efektivitāte visplašākajā nozīmē, ne jau tikai peļņa, un kritēriji nodokļu efektivitātei, teiksim, veselības aprūpē un kultūrā atšķiras, tomēr princips paliek spēkā – nodokļu izlietojums ir ieguldījums.

Latvijas bērnu apģērbu zīmols Leny Tomy Factory nākamā gada vasarā plāno piedāvāt svētku apģērbus arī bērnu māmiņām un jaunietēm. Pēc zīmola radītājas Lienes Andersones domām, tā būs liela uzdrošināšanās, jo prasības pieaugušo apģērbam ir citādākas. Tomēr pieaugušie par savu apģērbu ir gatavi maksāt vairāk, jo, piemēram, iegādāto kleitu varēs uzvilkt vairākas reizes atšķirībā no bērna apģērba, kas ātri kļūst par mazu.

Ideja radusies pirms vairākām sezonām, ņemot vērā pieprasījumu pēc izlaiduma kleitām 9. un 12. klašu jaunietēm. «Pie mums salonā vēršas arī bērnu māmiņas, kuras norāda, ka vēlētos sev līdzīgus svētku tērpus kā viņu bērniem. Tērpu kolekcijas audumi, kurus regulāri pasūtām Parīzes izstādē, ir piemēroti gan bērnu, gan pieaugušo apģērbam. Esam nolēmuši 2019.gada pavasara - vasaras kolekcijā piedāvāt apģērbu modeļus arī pieaugušajiem, un, domājot par māmiņām un meitiņām, centīsimies izstrādāt arī saskaņotus tērpus,» stāsta zīmola īpašniece un radītāja L. Andersone.

Zīmols Leny Tomy Factory tika izveidots 2008.gada augustā un šogad svin savu desmito pastāvēšanas gadu. «Man piedzima trešais bērns, dēls Tomass un ar trīs dienu starpību manai brāļa sievai - meitiņa Lenija. Ar Lenijas mammu runājām par to, ko var vai nevar Latvijā nopirkt bērniem, kā mēs viņus ģērbjam, kas mums patīk. Es ievēroju, ka 2008. gadā, salīdzinot ar 90.gadiem, piedāvājumā nekas daudz nav mainījies – mazuļu drēbītes un sedziņas ir vienveidīgas, salīdzinoši mazā izvēlē. Tā mums radās ideja, ka mēs pašas varētu kaut ko ražot bērniem. Vārds pa vārdam līdz nolēmām izveidot Leny Tomy Factory. Tas bija diezgan spontāns lēmums, bet ļoti aizraujošs un interesants. Lenija un Tomass bija pirmie modeļi, kuriem visi tērpi tika šūti un pielaikoti,» uzņēmuma pirmsākumus atceras L.Andersone.

Jānis Rutmanis ilgāk nekā dekādi strādā Holivudā kopā ar pasaulē atzītiem aktieriem un režisoriem; brīvajā laikā viņš dzied latviešu vīru korī.

Pēc vidusskolas beigšanas Jānis 90. gadu sākumā aizbrauca uz ASV. Viņam tobrīd bija tikai 18 gadu. ASV paguvis gan strādāt celtniecībā, «ceļot Čikāgu», gan mācīties psiholoģiju un tieslietas, kamēr nonācis līdz tam, kas pašu patiešām interesē – pasaules kino.

Ceļš līdz Holivudai

«Draugs, kas kā skaņu inženieris bija beidzis Kolumbijas TV un kino skolu, ieteica tajā iestāties arī man. Sazinājos ar šo skolu, kur tieši tobrīd bija atvērto durvju diena. Tālākais ceļš bija likumsakarīgs – pirmās studentu filmas ar draugu piedalīšanos, sanāca interesanti,» pirmā skolotāja atziņas atceras Jānis. Savukārt pirmais profesionālais darbs, pie kā strādājis, bijusi filma Rocky and Bullwinkle ar Roberta de Niro piedalīšanos.

Stradu pagasta piemājas saimniecībā Pakalnieši jau vairākus gadus tiek ražots Pakalniešu siers.

Kopš 2012. gada Ineta Dambrova piedāvā dažādus sierus, siera bumbas un sviestu ar kaņepēm. Recepte ģimenē ir nodota no paaudzes paaudzē. Kādreiz piens tika iegūts no pašu saimniecības govīm, bet šobrīd tas tiek ņemts no viņas brāļa lielfermas. «Kādreiz siers tika siets savām vajadzībām, tad ar to padalījāmies, piedāvājot draugiem, kaimiņiem un radiniekiem. Tagad mums jau ir vesela ražotne, kurai šogad nosvinējām sešu gadu jubileju. Viss dzīvē mainās, esmu no tiem cilvēkiem, kuri visur cenšas saskatīt tikai to labāko, tāpēc nebēdājos, ka gotiņu mums vairs nav. Tagad esam reģistrējušies kā piena pircēji un sierus ražojam tikai no iepirkta piena,» skaidro I. Dambrova.

Latvijas zīmola BeeKid drēbītes nēsā ne vien pašmāju bērni, bet arī ķipari Nīderlandē, Vācijā, Lielbritānijā un Krievijā; drīzumā tās būs pieejamas arī ASV .

Aptuveni gadu BeeKid apģērbus vairs neražo Latvijā, bet gan Lietuvā, jo vietējie ražotāji neesot spējuši nodrošināt pietiekamus apjomus, kavēti piegādes termiņi un bijis samērā augsts brāķa procents. «Esmu izbraukājusi visu Baltiju un Lietuvas ražotāji mani ir pārsteiguši ar kvalitāti, korektumu, laicīgiem termiņiem, komunikāciju. Teikšu godīgi, man ļoti žēl, ka neražojam Latvijā. Taču tas vienkārši nav iespējams. Es diemžēl nonācu pie secinājuma, ka nav vērts ražot Latvijā, jo tad neviens vietējais un arī ārzemēs to nevar nopirkt. Tas man ļoti apgrūtināja dzīvi, biznesa veidošanu un apjoma kāpināšanu,» stāsta Renāte Zandersone, SIA Bee- Kid īpašniece.

Biznesa portāls Db.lv piedāvā piektdienas mini interviju sēriju. Katru nedēļu kāds no uzņēmējdarbības vides pārstāvjiem sniedz atbildes uz jautājumiem - gan nopietniem, gan arī personīgākiem.

Uz jautājumiem šonedēļ atbild Exigen Services Latvia ģenerāldirektors Ivars Puksts. «Uzskatu, ka esam pirmais (jeb «pionieris») privātais datorprogrammēšanas pakalpojumu sniedzējs Latvijā, kura pirmsākumi meklējami jau 1989.gadā, kad tika nodibināts kooperatīvs Biržas sabiedrība, vēlāk, mainoties īpašniekiem, pārtopot par a/s Softwarehouse Rīga, a/s DATI un a/s Exigen Services Latvia. Kā pirmie Latvijā 1990.gadā sākām eksportēt IT sistēmu izstrādes pakalpojumus, iegūstot Vācijas Brēmenes pavalsts pašvaldības pasūtījumu brīvās profesijas pārstāvju sociālās apdrošināšanas sistēmas izstrādei. Savus pakalpojumus esam snieguši klientiem gandrīz visos kontinentos. Vienīgi Antarktīda ir mūsu «neieņemtais» kontinents,» stāsta I. Puksts.

Meklējot veidus, kā palīdzēt mazulim, kurš mokās ar vēdergraizēm, Ivetai Šaicānei radās doma par pretkoliku jostiņu un citu sildošu produktu izstrādi

Pret sāpēm mammas cīnās dažādos veidos – izmanto ārstnieciskus pilienus, arī ideja par sildelementu likšanu bērnam uz puncīša, kad viņam ir kolikas, nav nekas jauns. «Palasot forumus, atrodami dažādi ieteikumi – likt uz vēdera ar gludekli sasildītus autiņus, linsēklu maisiņus utt.,» saka Iveta Šaicāne, SIA My Ferty (zīmols Nature for Baby) īpašniece. Iveta saka, ka viņas jostiņas ir viens no variantiem, kā mēģināt cīnīties ar zīdaiņu vēdersāpēm. Vaicāta, vai nosaukums «pretkoliku jostiņa» nav pārāk daudz apsološs, viņa teic, ka centusies to veidot aprakstošu. «Es tikai esmu pielāgojusi vienu no metodēm,» viņa saka. Pirms šā produkta izmantošanas Iveta jebkurā gadījumā iesaka konsultēties ar ģimenes ārstu, jo mazuļiem mēdz būt problēmas, kuras nevar risināt ar sildīšanu.

Sievietes, kuras prot prasmīgi lietot tehnoloģijas, palīdz mazināt vīriešu skaita pārsvaru darba tirgū, liecina starptautiskā IT uzņēmuma Accenture veikts pētījums

Accenture globālā pētījumā Accenture Digital Fluency Model skaidroti veidi, kā digitālā pratība varētu palīdzēt risināt sieviešu nevienlīdzības jautājumu. Kopumā aptaujāti gandrīz 5000 respondenti 31 valstī. Pētījuma dalībnieki atbildēja uz jautājumiem par digitālo ierīču pieejamību, tostarp viedtālruņiem un viedajām ierīcēm, to lietošanas ieradumiem, kā arī digitālo risinājumu, piemēram, tiešsaistes kursu izmantošanu darbam un mācībām. Tāpat ņemti vērā konkrēto valstu statistikas dati par interneta lietojumu, izglītību, nodarbinātību, algām un sieviešu skaitu vadības pozīcijās. Pētījums apliecina, ka digitālā pratība jebkurā sieviešu karjeras posmā kalpo kā katalizators – tas nozīmīgi ietekmē gan izglītību, gan nodarbinātību.

Atvērts vēl viens kafijas namiņš «Kurts coffee» - tagad kafija tiek piedāvāta ne tikai Krišjāņa Barona ielā, bet arī skaistumkopšanas salonā «Auch» Cēsu ielā, kur strādā Kurta mamma Ketija Karlsone.

Kafijas namiņš «Kurts coffee» ir ģimenes bizness, kuru izveidoja Ketija un Ēriks Karlsoni. Kafijas namiņa mērķis ir ziedot tā peļņu sešus gadus vecajam Kurtam - puisēnam ar īpašām vajadzībām, jo viņš nestaigā, nerunā, bet mācās noturēt rokās priekšmetus.

«Būtu muļķīgi neizmantot vietu un neatvērt Kurta kafijas namiņu tuvāk sev. Kā jebkurā salonā, arī šeit klientiem nepieciešams piedāvāt kafiju un kāpēc, lai tā nebūtu «Kurts coffee»,» stāsta K. Karlsone, kura salonā strādā par skaistumkopšanas speciālisti.

Viņa atklāj, ka kafijas namiņam Krišjāņa Barona ielā radušās problēmas ar Pārtikas un veterināro dienestu (PVD). «Viņiem nepatīk, ka mums ir izņemta atļauja, kas paredzēta izbraukuma tirdzniecībai. Kafijas namiņš ir pārnēsājams, bet teorētiski mēs tur strādājam visu laiku. PVD vēlas, lai tā būtu kā stacionāri piedeklarēta vieta,» stāsta K.Karlsone.

«Līdz šim lielāko daļu naudas piešķīra jumta organizācija SOS Kinderdorf International. Taču, kopš Latvija iestājusies Eiropas Savienībā, mūs vairs neuzskata par trešās pasaules valsti, un asociācijas vadība noteikusi, ka abiem Latvijas ciematiem līdz 2020. gadam jākļūst pašfinansētiem. Būs vajadzīga diezgan liela naudas summa, tāpēc lūgsim lielāku maksu pašvaldībām, kuru bērni dzīvo pie mums. Pašreiz to maksājumi nenosedz pat pusi no kopējām izmaksām. Tāpat esam sākuši ziedojumu vākšanas kampaņu Neviens nav vainīgs, bet bērns bez ģimenes nav laimīgs un ceram uz sabiedrības atbalstu,» laikrakstam Diena stāsta 74 bērnu aizbildnis, Īslīces SOS bērnu ciemata direktors Gatis Matuļēvičs.

Pieminēšanas vērts ir fakts, ka SOS bērnu ciematos cilvēku ne tikai izaudzina, bet arī gādā par viņa karjeru, piedāvājot iespēju izglītoties augstskolā: «Primāri jāmēģina tikt budžeta grupā - ja nevar, tad papildus ikdienas izdevumiem sedzam arī studiju maksu, taču ar ļoti stingriem noteikumiem - vidējai atzīmei jābūt virs sešām ballēm, nedrīkst būt parādu un nedrīkst ņemt akadēmisko gadu. Ar jaunieti pirms studijām noslēdzam līgumu, un, ja viņš nepabeidz augstskolu un nenoliek man uz galda diplomu, visa nauda asociācijai jāatdod,» saka G. Matuļēvičs.

Tajā pašā laikā viņš atzīst, ka daudzi no ciemata izaugušie devušies peļņā uz ārzemēm, taču daudziem tas netraucējot uzturēt saikni ar «mammu», svētku reizēs atbraukt ciemos. Jaunieši nezaudējot arī savstarpējās saiknes - vairāki šobrīd kopīgi īrējot dzīvokļus. Gatis ir informēts par katra jaunieša dzīvi - šajā ziņā viņam palīdz sociālais pedagogs.

Apvienojot mātes un meitas radošo lidojumu un spējas, radīts interjera un aksesuāru zīmols Puffy Decor

Zīmols izveidots 2016. gada rudenī, tas aptver gan dažādus mājas iekārtošanas elementus, piemēram, segas, pledus, grozus, paklājiņus, gan ziemai atbilstošus aksesuārus pieaugušajiem un bērniem – garās šalles, apaļšalles un cepures. Produktu pagatavošanai tiek izmantoti dabīgās merīnvilnas pavedieni.

Merino aitas vilnas tirgus vidējā cena ir 50 eiro par kilogramu. Vienam vidēji lielam pledam nepieciešami četri kilogrami, un preces cenu palielina arī ieguldītais roku darbs. «Pagaidām cilvēki Latvijā nespēj aptvert, kādēļ produkts maksā tik, cik tas maksā, tāpēc mūsu mērķis ir vietējos cilvēkus izglītot par šī materiāla izcelsmi, labajām īpašībām. Tikai izprotot tās, būs iespējams saprast materiāla pievienoto vērtību,» teic Jana.