55 gadus vecais Aleksandrs nakšņo zem viadukta, ko pats savulaik būvējis. Viņš saka, ka atbalstījis Latvijas neatkarības atjaunošanu, stāvējis Baltijas ceļā. "Šo gadu laikā diemžēl nav izveidojusies sabiedrības kopība. Cilvēkiem nav iespējas kaut ko ražot, tādējādi pelnot sev iztiku un tajā pašā laikā dodot labumu sabiedrībai. Mūsdienās par normu kļuvis pelnīt uz otra lētticības rēķina tikai augļojot un patērējot. Ilgi tas tā nevar turpināties," Dienai saka Aleksandrs, kurš dzīvo kastē zem tilta.
«Man bija ļoti piesātināts mūžs - var teikt - vairāki vienā. Sāku dzimt vilcienā Maskava - Vladivostoka, savukārt pasaulē nācu lauku slimnīcā. Māte mani pameta dzemdību namā, bet vecmāte mani iedeva citai sievietei, kuras pašas bērns radībās nomiris. Mans īstais tēvs mani uzmeklēja, kad biju sešus gadus vecs.» Aleksandra tēvs bijis pareizticīgo mācītājs, tāpēc zēns uzaudzis starp dievkalpojumiem, lūgšanu grāmatām, baznīcu svecēm, un tēvs uzstājis, ka arī dēlam jākļūst par mācītāju un jākalpo Dievam. Lai gan aicinājumu sevī nejutis, Aleksandrs to uzlūkojis kā pienākumu pret Dievu un izskolojies garīgajā seminārā, tad kļuvis par mācītāja palīgu, vēlāk - mācītāju. Pēc dažiem kalpošanas gadiem regālijas no kakla noņēmis, sakot, ka vairs negrib mānīt cilvēkus, jo «baznīcā ir par daudz viltības». «Pēc tam ceļi atveda uz Rīgu, kur 1981. gadā iestājos Civilās aviācijas institūtā, taču programmu nepavilku un pārgāju uz Rīgas Politehnisko institūtu, kur izmācījos par inženieri celtnieku. Ļoti daudz Latvijas labā esmu izdarījis - astoņdesmitajos gados strādāju pie dzelzceļa līnijas Rīga-Jelgava atjaunošanas projekta, Rīgā būvēju ūdensapgādes sistēmas, piedalījos Salu tilta viaduktu būvniecībā.» Paradokss, bet zem viena no tiem viņš tagad nakšņo, savukārt izglītību apliecinošie dokumenti esot izkaisīti dzīves vējos.
Vēl deviņdesmitajos gados Aleksandrs dzīvojis normālu dzīvi - bijusi sieva un audžudēls -, taču viss mainījies pēc tam, kad devies peļņā - tirgoties uz Krasnojarsku: «Lai gan ar sievu sazvanījāmies, notika kaut kas neizprotams - atgriežoties Rīgā, paliku uz ielas, jo manā prombūtnē viņa dzīvokli pārdeva un aizbrauca nezināmā virzienā. Ko tur vairs cilāt... Ap to laiku autokatastrofā Zviedrijā gāja bojā mans brālis ar sievu un meitu. Zaudēju pamatu zem kājām. Laikam kaut kā pietrūka, lai uz tām atkal nostātos. Bet tu iebrauc vēl ciemos - nākamnedēļ!» Uz Dienas žurnālistes jautājumu - kurā dienā un cikos šeit būsiet, viņš saka: «Es neko neplānoju. Dzīvoju šodienai un priecājos, ka pamostoties vēl esmu te. Palūdzu Dievu un saku paldies armijas rūdījumam.»
Plašāk lasiet piektdienas, 12.septembra, laikrakstā Diena!