Lembergs: Latvijai neviena priekšā nav jāklanās

Latvijā politiķiem trūkst mugurkaula un kompetences; energoneatkarības jomā būtu jāsāk kaut ko darīt, ne tikai tukši muldēt

Tā Dienas Biznesa (DB) klubā, kas apvieno ietekmīgākos Latvijas uzņēmējus, norādīja Ventspils mērs Aivars Lembergs. Viņš atgādina, ka Latvija tika uzņemta Eiropas Savienībā (ES) pirms desmit gadiem kā nabadzīgākā valsts, un šobrīd valstij tiek uzspiestas dažādas ES prasības, kuras izstrādā un faktiski pieņem bagātās valstis, kas pēc sava sociāli ekonomiskās attīstības līmeņa ir daudz reižu bagātākas nekā Latvija. Tāpēc tām realizēt prasības ir daudz vienkāršāk, savukārt mēs, akli sekojot šīm prasībām, pieturamies pie principa, ka precīzi tās pildīsim, un pēc tam brīnāmies, ka Latvijai ļoti grūti klājas.

Darbaspēka jautājums

Latvija nodrošina arī t.s. bezmaksas darbaspēku bagātajām valstīm, jo visa sistēma orientēta uz to, lai darbaspēks bez maksas tiktu sagatavots un pēc tam eksportēts, un vienīgā cerība ir tāda, ka aizbraukušie cilvēki sūtīs pabalstus palikušajiem radiniekiem. «Situācija ir traģiska. Es neredzu, ka pārskatāmā nākotnē – desmit gadu laikā – varētu būt izmaiņas,» sacīja A. Lembergs. Piemēram, Ventspilī ir noteikts, ka līdz 2020. gadam iedzīvotāju skaits pieaugs, nevis samazināsies. «Ja mēs to sasniegsim, tas būs ļoti labs rādītājs,» teica A. Lembergs. Aizbraucēji ir ekonomiskie bēgļi, jo Latvijā nav sociālo kataklizmu vai pilsoņu kara, lai būtu citi aizbraukšanas iemesli. Jaunietis par to pašu darbu Lielbritānijā saņem trīs reizes vairāk nekā Latvijā, turklāt ir brīvais tirgus, un viņam nav bijušās Padomju Savienības cilvēka mentalitātes. Tik daudz cilvēku kā pēdējo gadu laikā Latvija nav zaudējusi pat I un II Pasaules kara gados. Ja Latvijā darba alga būtu apmēram 70% apmērā no t.s. veco Eiropas valstu līmeņa, tad cilvēki nekur nebrauktu. «Šāda Eiropas politika ir arī saprotama, jo, ja vāciešiem ir jāizvēlas darbaspēks no Āfrikas vai Latvijas, ko viņi izvēlēsies?» pārdomas rosina A. Lembergs.

Jāskatās kompleksi

Latvijā zaudējam lielus rūpniecības uzņēmumus, un darba vietu skaits samazinās. Kas būtu jādara, lai valstī radītu jaunas darba vietas? – A. Lembergam jautāja Brīvā viļņa valdes loceklis Māris Trankalis. Ventspilī cenšamies attīstīt ražošanas virzienu, bet tas nav viegli, atzīst A. Lembergs. Lai piesaistītu industriālos investorus, jābūt vairākiem priekšnosacījumiem, kas skar loģistiku, infrastruktūru, nodokļu politiku. Tāpēc ES fondu līdzekļus tik daudz nevajadzētu ieguldīt siltumnīcas efektu radošo gāzu (SEG) emisiju samazināšanai, bet novirzīt uzņēmējdarbības veicināšanas virzienā. Vienlaikus Latvijā ir jādomā par izglītību, un šis jautājums jāskata kompleksi. Jāatceras arī ka cilvēki kļuvuši izvēlīgāki un vēlas ne tikai labu darba vietu, bet viņiem svarīgs ir bērnudārzs, sporta zāle un citas lietas. Pilsētās ir jāievieš nevis bezmaksas sabiedriskais transports, kas, manuprāt, ir komunisma gājiens, bet līdzekļi ir jāiegulda izglītībā, sociālajā vidē, norādīja Ventspils mērs.

Vilka nodokļu spīles

Latvijā nodokļiem ir jābūt stabiliem. Ja investors Baltijā vēlas būvēt rūpnīcu, jārēķinās, ka divi trīs gadi paies būvniecībā, bet septiņi gadi būs atpelnīšanas laiks, kopā desmit gadu. Investoriem tas ir svarīgi, bet tā vietā izgulējies vai neizgulējies finanšu ministrs paziņo, ka nodokļi tiks celti. Kāpēc tā notiek? Tāpēc, ka Latvijā politiķi paziņoja par darbaspēka nodokļu samazināšanu, nevērtējot fiskālo, bet aizraujoties ar populistisko pusi, rezultātā pietrūkst līdzekļu, klāstīja A. Lembergs. Latvijā ir nolemts par vairākiem procentpunktiem samazināt iedzīvotāju ienākuma nodokli (IIN). Tādējādi par šādu soli priecājas lielu algu saņēmēji, bet no tautsaimniecības viedokļa tā ir bezatbildība. Latvijā nedrīkst aizmirst par valsts izdevumu daļu. Šobrīd politiķiem ir jāizdara izvēle – atgriezt šo likmi vai domāt par jaunu nodokļu palielinājumu. Ko šajā situācijā dara finanšu ministrs Andris Vilks? Pasaka, ka nodokļi ir jāpaaugstina, un pats dodas prom no politikas. Tomēr Latvijā bez spēcīgas Finanšu ministrijas (FM) būtu jābūt spēcīgai Ekonomikas ministrijai (EM), bet kāda mums ir EM? – jautāja A. Lembergs.

Absurdi piemēri

Ja A. Lembergs kļūtu par premjeru, ko viņš darītu un kādus lēmumus pieņemtu, vēlējās noskaidrot laikraksta Diena valdes priekšsēdētājs Edgars Kots. Šobrīd aktuāla tēma ir ES struktūrfondu līdzekļi un to efektīva izmantošana 2014.-2020. gada plānošanas periodā. «Es sarunas ar ES vestu citādi. Protams, tas aizņemtu ilgāku laika sprīdi, bet tas būtu tā vērts,» atbildēja A. Lembergs. Līdz šim ES fondu līdzekļu jomā ir novērojami vairāki pārpratumi, kuru dēļ var netikt realizētas labas idejas. Kā uzskatāmu piemēru viņš minēja FM sarunas ar Eiropas Komisiju (EK) par līdzekļu piešķiršanu infrastruktūras objektu veidošanai degradētajās teritorijās. «Jautāju politiķiem, kāpēc ražotni var būvēt tikai degradētās teritorijās? Ventspilī mēs rūpnīcas vietu izvēlamies ne jau pēc tā, kur ir degradēta teritorija, bet pēc saimnieciskā izdevīguma. Ierēdņi tulko dokumentus ļoti šauri. Piemēram, ja ir zaļa pļava, tad tā ir degradēta teritorija? Cik kaudzes gruvešu man ir jāaizved uz pļavu, lai tā skaitītos degradēta teritorija?» jautāja A. Lembergs. Otrs uzskatāms piemērs bija kopmītņu vietu paplašināšana Ventspilī, kad pilsētas mēram atbildēja, ka par Eiropas naudu kopmītnes būvēt nevar, jo EK neatļaujot. Beigās izrādījās, ka MK noteikumos bija ierakstīts: dienesta viesnīca ir mājoklis un mājoklī tiešām EK neatļauj investēt. «Izņēmām ārā vārdu «mājoklis» un no EK atvedām atļauju, ka var būvēt,» vēl vienu piemēru minēja A. Lembergs.

ES fondu sadale

Šobrīd viena no lielākajām problēmām ES struktūrfondu sadalē ir saistīta ar pasākumiem siltumnīcas efekta gāzu (SEG) emisiju samazināšanai. Arī plānošanas dokumentos kā uzdevums bieži ir norādīta energoefektīvas politikas realizēšana. «Es uzskatu, ka tā ir ļoti rupja kļūda, jo jebkurai politikai jābūt ekonomiski efektīvai, tai skaitā energoefektivitātes politikai,» uzsvēra A. Lembergs. Latvijai nav jānodarbojas ar aklu energoefektivitāti, bet ar ekonomiski efektīvu energoefektivitāti. Kopumā SEG jautājumam Latvijā nebūtu jābūt aktuālam, jo SEG piesaistām vairāk nekā patērējam. Nedrīkst aizmirst arī par to, ka daba absorbē siltumnīcas efektu radošās gāzes. Latvija drīzāk varētu pārdod SEG, ja būtu šāda sistēma, sacīja A. Lembergs. Eiropai līdz 2015.g. ir jāpieņem SEG politika, ko tā realizēs līdz 2030.g., tāpēc Latvijai vajadzētu aktīvi šajā posmā iesaistīties. Latvijā SEG nevajadzētu uzskatīt par problēmu, jo skaitļi liecina par pretējo. No 2007. līdz 2013.g. ES fondu plānošanas periodā SEG samazināšanas pasākumiem tika atvēlēti 210 milj. eiro. Tai pašā laikā zinātnei atvēlētie līdzekļi bija 124 milj. eiro apmērā, kas ir lielāka problēma Latvijā nekā SEG. 2014. – 2020.g. SEG samazināšanas pasākumiem ir atvēlēts teju miljards. «Kādi ir secinājumi? Vai situācija Latvijā šo gadu laikā ir pasliktinājusies, ka gandrīz ceturtā daļa no kopējā fondu finansējuma ir jāatvēl SEG samazināšanai?» jautāja A. Lembergs.

Energoneatkarības joma

Latvijā ir ļoti moderni runāt par nacionālo drošību un energoneatkarību. Jau 1993. gadā. Birkava valdības deklarācijā bija definēts šāds uzdevums: «Tuvāko gadu mērķis ir nodrošināt līdzsvarotas piegādes no dažādiem avotiem gan Austrumos, gan Rietumos un samazināt Latvijā patērēto enerģiju.» Vēlāk 2005.gadā Kalvīša valdība pieņēma Elektroenerģijas tirgus likumu, 2006.gada 1.augustā stājās spēkā «Enerģētikas attīstības pamatnostādnes 2007. – 2016.gadam». Taču 2013.g. 7.jūlijā EM savā ziņojumā MK par šo pamatnostādņu izpildi konstatējusi, ka: «…strādājot pie pamatnostādņu precizēšanas un analizējot aktuālo situāciju, EM, diskutējot ar enerģētikas ekspertiem, nonāca pie secinājuma, ka precizēt esošās pamatnostādnes nav lietderīgi, pamatojoties uz to, ka lielākā daļa no pamatnostādnēs esošās informācijas ir novecojusi un būtu jāgroza, tāpēc tika nolemts izstrādāt jaunas pamatnostādnes...» «Strādāja, strādāja un secināja, ka precizēt nav lietderīgi. Tā ir bezatbildība, tāpēc aicinu prasīt atbildību, lai amatpersonas velti nedzesē muti, bet lai pasaka, ko konkrēti viņi izdarīs,» uzsvēra A. Lembergs. Viņš nevēlas slavēt lietuviešus par sašķidrinātas gāzes termināli, bet «viņi vismaz kaut ko dara, nevis tukši muld,» turpināja A. Lembergs. Attiecībā uz Ministru prezidentes Laimdotas Straujumas izteikumiem par Latvijas iespējām iepirkt slānekļa gāzi no ASV viņš atzīst, ka Latvija gāzi nopirkt jau varētu, bet daudz būtiskāks ir jautājums, kā to nogādās Latvijā, turklāt šobrīd nekas neliecina par šī jautājuma virzību. «Straujumas kundzes paziņojums ir tukšs, nekas šajā virzienā nav sākts darīt. Jāatceras, ka ir runa par amerikāņu privātām kompānijām, kas nenodarbojas ar labdarību. Mums būtu jāsedz visas izmaksas, taču nedomāju, ka tas ir vienīgais variants,» norādīja A. Lembergs. Viņaprāt, Latvijai būtu jāizvēlas energoneatkarības ceļš un vismaz ogļu stacija būtu vajadzīga. Voldemārs valdes priekšsēdētājs Valdemārs Vaļkūns vēlējās noskaidrot A. Lemberga viedokli par ierobežojumiem zemes pārdošanai ārvalstniekiem. «Tas viss ir pupu mizas. Kas gribēs, tas arī zemi nopirks un atradīs veidu vai shēmu, kā to izdarīt,» atbildēja A. Lembergs.

Kravas uz Afganistānu

Attiecībā uz Latvijas ieguvumiem no dalības NATO A. Lembergam nepatīk, ka visus uzskata par kretīniem. 2004.gadā Latvija tika uzņemta NATO, un ir skaidrs, ka tādējādi tiek risināti ģeopolitiski jautājumi. «NATO ir bizness, militāri rūpnieciskais komplekss,» sacīja A. Lembergs. Kā pozitīvs piemērs tiek minēta kravu sūtīšana uz Afganistānu, taču tas ir blefs, jo cik tālu kravas tiek pārvadātas NATO dalībvalstī Latvijā? 300 km. Vai Krievija, Kazahstāna, Turkmēnija, pa kuru teritoriju kravas pārvadā 2200 km, ir NATO dalībvalstis?» jautāja A. Lembergs. Latvijā drīzāk šajā jomā vairāk būtu jāattīsta IKT nozare. «Vācijā pēc II Pasaules kara tika realizēts Maršala plāns, bet Latvijai šāds plāns netika sniegts. Latvija ir izvēlējusies integrāciju ar rietumiem, kas, manuprāt, ir pareizi, tikai rietumiem par to vajadzētu samaksāt,» rezumēja A. Lembergs.