Kā top?: latviešu tautastērps

Pateicoties Eiropas naudas plūsmai, pēdējo gadu laikā Latvijā tautastērpu un daiļamata nozare ir uzplaukusi. Darbnīcā Musturi satiekas mūsdienīgais ar etnogrāfisko, jo drēbniecēm ir jāatrod kopsaucējs, lai tautastērps būtu gan izturīg un ērts, gan arī atbilstošs etnogrāfiskajiem standartiem.

Līgo svētku noskaņās, portāls Db.lv piedāvā Jums ielūkoties SIA Musturi ražošanas procesā. Pirms četriem gadiem dibinātā uzņēmuma darbnīcā Āgenskalnā, Kalnciema ielā, tiek darināti dažādu Latvijas novadu tautastērpi. Vairāk par ražošanas procesu uzziniet fotogalerijā augstāk!

Tautastērpi, ko izgatavo Musturos, pārsvarā ir skatuves tērpi, savukārt lielākie pasūtītāji ir tautas deju ansambļi. Viens no skatuves tērpu galvenajiem nosacījumiem ir, lai tie ilgi kalpotu un būtu ērti. Dejotāja tautastērpam ir jāiztur liela slodze – tā nēsātājs daudz kustas un sakarst. Tajā pašā laikā, uzstājoties dažādās skatēs, līdz ar pašu dejotāju sniegumu žūrija vērtē arī tautastērpa izskatu un atbilstību etnogrāfiskajiem standartiem Tādēļ. Musturu darbnīcai ir jāmāk atrast vidusceļš.

Latvijā aizvien ir arī tādi amatnieki, kas tautastērpus šuj tāpat kā senos laikos, visu darinot ar rokām, stāsta SIA Musturi valdes locekle Daina Kļava. Viņa skaidro, ka Musturu ražošanas apjomi drīzāk atbilst rūpnieciskai ražošanai, tādēļ arī darbi tiek veikti, pēc iespējas vairāk izmantojot modernas tehnoloģijas. D. Kļava stāsta, ka uz vietas Musturos strādā drēbnieces, kas prot gan piegriezt, gan konstruēt, taču sadarbība slēgta arī ar vairākiem daiļamata meistariem, kas mājās darina dažādus izšuvumus, mežģīnes vai veic pērļošanas darbus, savukārt rotkaļi darina rotas.

«Kādreiz daiļamata meistaru bija ļoti daudz. Taču deviņdesmitajos gados nozarē iestājās zināma lejupslīde, un tad ļoti daudzi daiļamata meistari un meistares pārprofilējās un tagad darbojas citās profesijās. Tagad, pateicoties Eiropas naudas plūsmai, tautastērpu un daiļamata nozare ir atdzimusi un uzplaukusi, pasūtījumu apjoms ir kāpis un meistaru patlaban ļoti trūkst,» norāda D. Kļava. Viņa arī stāsta, ka roku darbs ir ļoti darbietilpīgs, taču tajā pašā laikā arī finansiāli nenovērtēts – tautastērpa tirgus cena nav augsta, un, pēc viņas domām, daiļamatnieku roku darbu vajadzētu vairāk novērtēt.

Pretēji dažādiem stereotipiem, daiļamata meistari nav vienmēr cilvēki gados. Zināmas ir tādas ģimenes, kur daiļamata māksla tiek nodota no paaudzes paaudzē. Tāds piemērs ir jostu aušanā, kur šī prasme tiek nodota ģimenē no mātes meitai. Vislielākā problēma Latvijā ir ar rotkaļiem. Tautastērpiem ir ne vien tekstila izstrādājumi, bet arī rotas – saktas un etnogrāfiski senākiem tērpiem arī dažādas rokassprādzes, piekariņi un kareklīši, taču kalēju paaudze Latvijā ir cienījamos gados, un vien retos gadījumos šīs zināšanas tiek nodotas no paaudzes paaudzē. Ir daži juvelierizstrādājumi, kurus klientiem nevar piedāvāt tieši šī iemesla dēļ – nav cilvēku, kas varētu tos izgatavot vai arī tiek tiek izgatavoti nelielos apmēros, stāsta D. Kļava..

Jautāta par to, ar kādu summu tautu meitai būtu jārēķinās, mūsdienās pasūtot tautastērpu, D. Kļava norāda, ka «minimālo komplektu» - brunčus, blūzi, ņieburu – varētu pasūtīt par aptuveni 200 eiro. Taču, izstrādājumi ir ļoti dažādi, bet to cenas – atšķirīgas.

Tautastērpu var sagatavot aptuveni divu mēnešu laikā no pasūtījuma veikšanas. Laikietilpīgākā ir austo audumu pagatavošana taču «no brīža, kad brunčaudums ir noausts, nepaiet ilgs laiks, kamēr meitene tiek arī pie sava ņieburiņa», stāsta D. Kļava.

Musturos šūti tiek ne vien sieviešu tautastērpi, bet arī vīriešu tērpi, tostarp arī mēteļi jeb svārki. Ļoti pieprasīti pēdējā laikā ir Latgales tautastērpi – sākot no baltā Ziemeļlatgales tērpa, beidzot ar citu novadu tērpiem. Tas esot saistīts ar faktu, ka horeogrāfi arvien vairāk sagatavo dejas, izmantojot latgaļu tautas mūziku. «Ja grib dejot nevis «Tumša, tumša tā eglīte», bet «Timsa, timsa tei egleite», tad mugurā jāvelk latgaļu tautastērps. Savukārt, piemēram, «Es mācēju danci vest» jādejo kādā no Kurzemes greznajiem tautastērpiem,» stāsta D. Kļava. Viņa norāda – lai tautas deju ansamblis varētu izveidot savu repertuāru, kurā ir dažādu novadu dejas, arī tērpiem būtu jābūt atbilstošiem – tas , kas dejotājiem mugurā, ir tikpat svarīgs, kā pati deja.

Eiropas naudas plūsma Latvijā ir senāka, taču tautastērpu darināšanas un šūšanas virzienā tā sākusi tecēt vien pirms aptuveni četriem gadiem, kad cilvēki atklāja, kuras Eiropas fondu apakšprogrammas var izmantot, lai saglabātu un darinātu tautastērpus.

SIA Musturi apgrozījums 2012. gadā veidoja vairāk nekā 58 tūkstošus latu jeb aptuveni 82 tūkstošus eiro. Uzņēmums gadu noslēdza ar nelielu peļņu, liecina informācija Lursoft. Finanšu dati par pērno gadu pašlaik vēl nav pieejami.